Vitauts Ļūdēns mūžībā

Vitauts Ļūdēns 22. maijā „Billītēs“ zem lazdas, kur Edvarts Virza rakstīja „Straumēnus“. Vitauts Ļūdēns atbrauca kopā ar Latvijas ģenerāļu klubu. Tā bija viņa pēdējā diena pirms insulta Vasarsvētku rītā. FOTO Anna Žīgure.

27. maijā 72. gadu vecumā mūžības ceļos aizgājis dzejnieks un bērnu literatūras klasiķis Vitauts Ļūdēns (28.01.1937. – 27.05.2010.) – viņam bija labi, stipri vārdi. Rakstnieks pēdējā gaitā tika izvadīts 1.jūnijā no Usmas baznīcas. Vitauts Ļūdēns savulaik saņēmis gan Ojāra Vācieša prēmiju bērnu dzejā, gan Viļa Plūdona prēmiju. Dzejnieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2007.g.), 1991.gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi, Nacionālo bruņoto spēku goda zīmi Par nopelniem, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Atzinības zīmi.

Ļūdēns dzimis 1937. gadā Jelgavā ierēdņa ģimenē, viņa māte bija Eduarta Virzas jaunākā māsa Zelma. Mācījies Bērzes septiņgadīgajā skolā un Bauskas 1. vidusskolā, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Publicējies kopš 1966. gada, pievērsies lirikai un liroepikai, īpašu uzmanību veltījis vēsturei un senvēsturei. Daži no Ļūdēna dzejoļu krājumiem: Saules lidlauki, Pulksteņi, Trīsdesmitgadīgas acis, Rudzu putenī, Tāšu raksti, Usmas un Mežotnes sonetas, Vairogi, Vara vārtos, Laiva, Savās mājās, Ziemeļzeme, Sudraba aplis u.c.

Viņa darbi bērniem un pieaugušajiem izdoti vairākos desmitos grāmatu – autors rakstījis ne vien dzeju, bet arī bērnu lugas, darbojies kā latviešu dzejas izlašu sastādītājs un atdzejotājs. Autoram ir arī daudz publikāciju presē, antoloģijās un izlasēs gan Latvijā, gan ārzemēs. ∎

Vitauts Ļūdēns

Burtnieka atgriešanās

Edvarta Virzas 120. gadskārtai

Kūst pār lielceļiem un ceļiem
     pelēcīgais maldu sniegs,
Atgriezies ir latvju Burtnieks,
     Bezgalības ceļinieks,
Lūkojies ar zvaigžņu acīm
     pāri baigām vasarām,
Ritējis ar Brāļu kapu
      akmens tēlu asarām,
Tīreļpurvā Ziemassvētkos
     bijis putenī ar tiem –
Aizmirstiem un neaizmirstiem,
     mirušiem un dzīvajiem.
Rūpju lemeši ir spoži,
     prieka lemeši vēl rūs,
„Līdz ar sauli saules mūžu
     tavai tautai dzīvot būs“.
Atgriezies ir latvju Burtnieks,
     jo viņš grib mums pasacīt
To, kas jāsaka ir šodien,
     būs par vēlu aizparīt.
Savlabuma meklētāji
     varbūt skuma, varbūt skums,
Eiropa vai Eirāzija,
     cita ceļa nebūs mums!
Reiz šie svari vērās smagi,
     tāds bij likteņnolēmums,
Eiropa vai Sibīrija,
     otrreiz nevajag to mums.
Pasaulei ir saules logi
     dimantiņa palodām,
Tīsim visu zemeslodi
     mūsu latvju valodā!