Palmu svētdiena – Pūpolsvētdiena un Lieldienu gaidīšana

24. marts – Latvijā agrā rīta stundā tas, kurš pirmais pamodies, apstaigā mājiniekus, nopērdams ar svaigi plūktiem vai iepriekš sagādātiem pūpolu zariem, skaļi, vismaz trīs reizes atkārtojot: „Verbū, verbū, slimība ārā, veselība iekšā, apaļš kā pūpols, stiprs kā rutks!!“ – tā simboliski piesaucot veselību tuviniekiem. Austrālijā šai pašā rītā ļaudis mājas rotā ar palmu zariem, un arī baznīcā tiek pasvētīti palmu zari.

Atsaucoties uz notikumiem ~ 2000 gadus atpakaļ, šai dienā Jēzus ieiedams Jeruzalemē tiek sveicināts ar palmu zariem. Kā vēsta liecības, tad palmu zari bija ebreju nacionālisma simboli – palmu zars parādās uz Otrās Sacelšanās laikā izdotajām monētām (m.ē. 132.-135. g.). 164. gadā pirms m.ē., kad Jūda Makabejs no jauna iesvētīja tempļa altāri, templī tika ienestas palmas (2.Mak.10:7); un Simons Makabejs veda jūdus atpakaļ uz Jeruzalemi ar palmu zariem rokās, kā teikts 1.Mak.13:51. Tādēļ pūlis sveica Jēzu ar palmu zariem, sagaidot, ka Viņš nodibinās Savu Valstību šeit un tagad. „Ozianna!“ no Jņ.12:13 sauca, sveicot ķēniņus 2.Sam.14:4; 2.Ķēn.6:26. Burtiskā šī vārda nozīme ir: „Glāb tagad!“ Tie gribēja Valstību šeit un tagad. Viņa sludinātās Valstības būtība, kuru Viņš tiem sīki un pacietīgi tika klāstījis triju gadu laikā, vienkārši nebija nonākusi līdz viņu apziņai.

Latvijā, kur palmas neaug, to vietā svētī pūpolus, kas ir pirmie zaļojošie zariņi pavasarī. Tāpēc latvieši šo svētdienu sauc par Pūpolu svētdienu, un tā ievada Lielo vai Svēto nedēļu ar Lielās Ceturtdienas, Lielās Piektdienas un Lieldienu sestdienas sevišķajiem dievkalpojumiem.

Šajā laikā gan gribas sev uzdot jautājumu – ko man nozīmē Lieldienu gaidīšana?

Nereti mēs aizraujamies ar olu krāsošanu, dāvanu gādāšanu tuvākajiem, šūpoļu kāršanu un citu tradīciju ievērošanu, bet kur slēpjas dziļākā Lieldienu būtībā?

Protams, ir labi, ka mēs apzināmies savu izcelsmi, ir svarīgi turēt godā tautas tradīcijas un paražas, ir svarīgi, ka esam un paliekam latvieši, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā atrodamies, bet labi, ja līdzi šai patriotiskai apziņai izpaužas arī mūsu iekšējā pārliecība. Kā Lieldienas padarīt Kristuscentriskas?

Kā dzīvi padarīt Kristuscentrisku? Ko mēs, gaidot Lieldienu svētdienu, liksim pirmajā vietā – Olu vai Kristu?

Patiesībā katrs dievkalpojums, katra Sv. Mise ir kā Lieldienas visa gada garumā – kā simbolisks atgādinājums tam, ko Jēzus ir izdarījis mūsu labā. Ikreiz, kad baudām Kristus miesu svētajā vakarēdienā, varam izteikt savu pateicību par iespēju tapt pestītiem. Pateicoties tam, ka mums ir dota iespēja nožēlot grēkus, pateicoties tam, ka varam gandarīt, varam atkal un atkal pateikties Jēzum, ka arī mums ir dota iespēja mūžīgai dzīvei.

Nedēļa no Pūpolsvētdienas – Palmu svētdienas, līdz Lieldienām, kad dzīvojam klusāk un mierīgāk, kad varam pārdomāt savu dzīvi, izvēlēs, pateiktos vārdus un veiktās rīcības, ikviens esam aicināts uz tuvāku sadraudzību ar Jēzu. Tikai caur Viņu mēs varam izprast Lieldienu patieso nozīmi.

Bet ārpus visa, ko zinām, atsaucoties uz vēsturiskiem faktiem, ārpus tradīcijām, paražām un dažādu ticību paradumiem, dzīvosim šo laiku, lai tiešām mēs mīlētu Dievu un mīlētu tuvāko kā sevi pašu. Lai caur mūsu praktisko rīcību, rezultātā mūsu ticība iegūst jēgu. Lai caur mūsu darbiem, ne vārdiem cilvēki saprastu, kas mēs esam.

Padarīsim šo dienu labāku, lai caur mūsu rīcību kāds iepazīst Lieldienu noslēpumu!

Ilze Viļuma – Bonija
Laikrakstam „Latvietis“