Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas dievkalpojums

Svētdien, 3. martā Melburnas Svētā Krusta baznīcā uz pulkveža Oskara Kalpaka un Studentu rotas piemiņas dievkalpojumu bija pulcējušies ap simts cilvēku.

„Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA!“

Toreiz, pirms 131 gada, neviens pat iedomāties nevarēja, ka Liepsalu mājās piedzims puika, kura personības piemērs un kara stratēģijas prasme iedegs tūkstošos ticību un vienotību kopējam mērķim – manas, tavas – mūsu Latvijas dzimšanai. Oskara Kalpaka personība viesa cieņu un uzticību, no kā veidojās pārliecība par nacionālas valsts vērtību. Garām ļaužu neizpratnei, atklātam naidam un absolūtām šaubām Oskars Kalpaks veda 220 vīrus pretī lielai un naidīgai armijai.

Latvijā jau piekto gadu tiek rīkots skolnieku literārās jaunrades esejas un dzejas konkurss par pulkvedi Oskaru Kalpaku. Konkursa mērķis ir rosināt skolu jaunatni apzināties sevi kā Latvijas pilsoņus, kuri ciena un godina savas tautas varoņus. Veicināt skolēnos patriotisma jūtas pret savu dzimto zemi, pilsētu, ciemu, latviešu valodu. Ikvienam konkursa dalībniekam dota iespēja izpausties radoši un pielietot savu literāro talantu paša brīvi izvēlētā literārā žanrā. Ar katru gadu arvien vairāk skolnieku no visas Latvijas piedalās šajā konkursā. Labāko darbu autori kā vienu no godalgām saņem braucienu uz Eiropas Parlamentu Briselē.

Trīspadsmitgadīgā Viktorija no Latvijas savā darbā par pulkvedi Oskaru Kalpaku raksta: „Rudeņos Oskara Kalpaka dzimtajās mājās „Liepsalās“ sabrauc daudzi Latvijas bērni, kuri ieradušies, lai sacenstos sporta spēlēs un sadraudzētos. (...) Oskara Kalpaka „Liepsalās“ ir liels ozols, kurš ar savām rupjām zaru rokām mums birdina uz galvas zīļu pogas, un mums, bērniem, tas dara lielu prieku. Esmu bijusi šajās mājās daudzkārt. (...) Pašā ēkā, iekšpusē, ir atrodams fotogrāfiju muzejiņš. Tur ieejot, ir tāda sajūta, ka visi vēsturiskie cilvēki atrodas tepat tuvumā un runā ar mani, kaut īstenībā tās ir tikai bildes, kas atgādina par pagātni. Arī pats pulkvedis Kalpaks uzlūko mani nopietnām acīm. Pagalma vidū ir karoga masts un piemineklis, kurš vēsta par brīvību. Vēl tuvāk pie pašas ēkas ir Oskara Kalpaka piemineklis. Tur ir attēlots akmens jauneklis, kam rokās ir vijole. Viņa skatiens ir skaists un sapņains, spēlējot vijoles skanīgo dziesmu.“

Dievkalpojumā pie ērģelēm skanīgi un pacilājoši spēlēja Sandra Birze. Skanīgās vīru un sievu balsis dievkalpojumu svinīgi noslēdza ar Latvijas Valsts himnu Dievs, svētī Latviju!

Pēc dievkalpojuma baznīcas zālē ikviens tika aicināts pakavēties uz atspirdzinājumiem un sarunām.

Māc. Dainis Markovskis
Laikrakstam „Latvietis“