Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazs ceļa gabaliņš gar Daugavas labo krastu

„Likteņdārzs“, Koknese un Aizkraukle

Laikraksts Latvietis Nr. 248, 2013. g. 13. martā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jumpravas baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Aizkraukles baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Aizkraukles baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Likteņdārzs. FOTO Aina Gailīte.

Likteņdārzs. Akmeņi ar vārdiem. FOTO Aina Gailīte.

Likteņdārza info/kases namiņš. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses pilsdrupas. Daugava un Pērse. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Kokneses pilsdrupas. FOTO Aina Gailīte.

Sols laivas veidolā pie Kokneses pilsdrupām. FOTO Aina Gailīte.

Jumpravas avots. FOTO Aina Gailīte.

Lielvārdes Rumbiņas ūdenskritums. FOTO Aina Gailīte.

Kamēr sniegs vēl balts un temperatūra turas mīnusos, izmantoju izdevību braucienam uz Koknesi. No Jūrmalas pa apvedceļu līdz Ķeguma HES, pa to pāri Daugavai un tad Rīgas-Daugavpils šosejas simtajā kilometrā – Koknese. Šī Daugavas krasta vēsturiskais mantojums ir redzams vēl šodien, un mūsu pienākums būtu to saglabāt nākamajām paaudzēm, kā to ir darījuši Andrejs Pumpurs un Andrejs Upīts un visi tie, kuri mīlēja savu tēvzemi un nesa tās vārdu pasaulē, liekot mums neaizmirst viņu vārdus.

Mans mērķis bija apskatīt Likteņdārzu, Kokneses baznīcu un pilsdrupas, Aizkraukles un Jumpravas baznīcu, Jumpravas avotu un Lielvārdes Rumbiņas ūdenskritumu, parkus, muižas un pārējās baznīcas atstājot uz pavasari.

Likteņdārzs atrodas uz Daugavas salas, kur nokļūt var pa uzbērtu ceļu. Ziemā sala praktiski nav atšķirama no upes, jo viss ir milzīgs balts klajums ar dažiem koku puduriem tālumā. Ceļa galā ir autostāvvieta un košs info/kases namiņš. Ceļš apkārt salai ir nojaušams tikai pēc nolaistajiem šlagbaumiem. Šunmjo Masuno, ainavu arhitekta no Japānas, ideja 207 darbu konkurencē starptautiskas žūrijas vērtējumā tika atzīta par labāko Likteņdārza veidošanai. Pirmie darbi sākti 2008 .g., 2012. g. ir izbūvēta Skatu terase (salas otrā galā) uz krasta, to var labi redzēt no baznīcas. 2013. g. 28. aprīlī Rīgā, Lielajā ģildē notiks Likteņdārzam veltīts koncerts – Gidons Krēmers un kamerorķestris Kremerata Baltica. Koncertā skanēs arī Pētera Vaska Epifānija. Visa darbība salā notiek par ziedojumiem. Tiek veidots bruģis ar dzimtu un cilvēku vārdiem, kuru likteņus samala sniegotajos austrumos.

Kokneses luterāņu baznīca celta 1687. g. pašā Daugavas krastā. Sākotnēji tā bija neliela koka ēka bez torņa ar māla klona grīdu un salmu jumtu. 1887. g. pārbūvē tapa zvanu tornis. Kā jau lielākā daļa Latvijas baznīcu, arī Kokneses baznīca tika vairākas reizes nopostīta un atkal atjaunota. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernsts Gliks.

Pēdējo reiz baznīcu nopostīja I Pasaules kara laikā. 1919.-1929. g. baznīcu atjaunoja, un no 1930. g. pār Daugavu skan 830 kg smagā tērauda zvana skaņas. Kokneses baznīcu grezno ļoti reti sastopami fasādes rotājumi.

Pa līkumotu ceļu gar Daugavas krastu var nokļūt pie Kokneses pilsdrupām. Pie šo laiku estrādes stāvlaukumā paliek auto, un tālāk pa ceļu caur slaiki noaugušu koku parku nonāku krustojumā, pie kura novietoti divi unikāli soli laivas veidolā. Tas ir meistardarbs, kas izraisa sajūsmu. Tālāk aiz vaļņa sākas pilsdrupu valstība. Labajā pusē info/kases namiņš, pa kreisi liels tūrisma reklāmas stends.

Un nu jau skatam paveras iespaidīgās Kokneses pilsdrupas, par kuru esamību zin katrs bērns. 1209. g. bīskaps Alberts senlatviešu koka pils vietā, uz senākā latgaļu pilskalna, lika uzcelt mūra pili. Kokneses pils bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām viduslaiku pilīm Latvijā. Tā atradās kalnā starp Pērsi un Daugavu.

Ziemeļu kara laikā 1701. g. sakši atkāpjoties pili uzspridzina, un tā vairs netika atjaunota. Līdz 1966. g. pilsdrupas atradās augstu kalnā, bet, būvējot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi, tās pamatus appludināja. 90-to gadu beigās tika veikti pils pamatu stiprināšanas darbi, izbūvējot betona aizsargsienu zem ūdens līmeņa. Ļoti neparasti skatīties uz ierastām ainavām ziemā; Daugava un Pērse ir aizsalušas (šur tur sēž kāds zemledus makšķernieks), pilsdrupas atrodas balta sniega klajumā.

Aizkraukles luterāņu baznīca celta 1680. g., Ziemeļu kara laikā izpostīta, 1708. g. atjaunota. 1710. g. no mēra mira 81% Aizkraukles iedzīvotāju (Konversācijas vārdnīca). 19. gs. beigās baznīca paplašināta. Pirmā pasaules kara laikā baznīca tiek nopostīta, jo atradās frontes līnijā, bet jau 1925. g. tā tiek atjaunota tagadējā izskatā. Ir saglabājies 1935. g. Liepājas drāšu fabrikā (Liepājas metalurgs) izgatavotais zvans. Draudzē kalpoja mācītājs Arnolds Lūsis, kurš 1944. g. devās bēgļu gaitās un vēlāk tika ievēlēts par trimdas latviešu luterāņu baznīcas arhibīskapu. Aizkraukles baznīcu viņš apmeklēja 90-os gados. Otrā pasaules kara laikā vācu Junkers ietriecas baznīcas tornī un to sašķieba, un tāds sašķiebts, bez krusta tas nostāv visus padomju gadus, līdz 1995. g. tiek veikti apjomīgi torņa taisnošanas remontdarbi.

Pievēršoties jaunākiem laikiem – Aizkraukles pilsēta radās 20. gs. 60-os gados , kā celtnieku ciemats, pateicoties Pļaviņu HES celtniecībai. 1967. g. tas ieguva pilsētas statusu un nosaukumu Stučka. 1990. g. pilsēta iegūst nosaukumu Aizkraukle.

Braucot tālāk uz Rīgas pusi, aplūkoju Jumpravas luterāņu baznīcu, tās liktenis ir gaužām smags.

Livonijas kara laikā tika nopostīta Lieljumpravas baznīca, to atjaunoja 1675. g. 1830. g. uzcelta jauna baznīca, tā savukārt sagrauta Pirmā pasaules kara laikā, un atjaunota 20. gs. 30tos gados. Padomju laikā tā daļēji nopostīta, uzspridzināta torņa daļa un pārvērsta par noliktavu. 1991. g. draudze Jumpravas baznīcu atguva, 1998. g. to iesvētīja.

Pie Jumpravas, šosejas labajā pusē, milzīgu ozolu audzē iztek avots, pie tam ļoti enerģiski metot burbuļus (grunts vārās kā putra katlā). Es tur ņemu ūdeni dzeršanai (neizmantoju lielveikala piedāvājumu). Šādu avotu ūdens ņemšanas vietu parasti labiekārto kāds labs cilvēks, kurš mīl dabu. Šeit ir ļoti ērti savākt ūdeni traukos, dažviet tas ir diezgan sarežģīti. Pie avota ozola dobumā, vecā kaluma dravnieks aprūpēja bišu saimi, aizverot dobumu uz ziemu un pavasarī atverot. Bet nu gan iespējams, ka vecais dravnieks ir devies rūpēties par citu dravu, jau pāris gadu dobums stāv atvērts.

Pārdesmit kilometru tālāk, Daugavas krastā atrodas Lielvārde. Pa ceļu uz A. Pumpura muzeju, pie ceļa norādes Rumbiņas ūdenskritums, jānogriežas pa kreisi. Te ir pilsētas daļa ar veco apbūvi, stāvlaukums un dzeltenām smiltīm nokaisīts ceļš aizved pie ūdenskrituma, kuru jau var pa gabalu sadzirdēt. Tūristu ērtībām izbūvēts skatu laukums. Rumbiņas upīte šeit ir ļoti līkumota, ar krāsainiem krastu atsegumiem, ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis. Ūdenskrituma augstums ap 1,8 m, pārbaudīju, nokāpjot lejā (iekāpjot upē), tas izskatījās iespaidīgi ar sniega un ledus cakām veidotu cepuri. Tas bija negaidīts pārsteigums un ļoti skaists.

Lai ar dienas gaismu tiktu mājās, skaistā un vēsturiskā Daugavas krasta aplūkošanu bija jābeidz. Centīšos to turpināt, kad saplauks lapas un ziedēs pļavas. Varbūt pievienosieties? Ļoti ceru, ka kādu laikraksta lasītāju izvadāju pa viņa dzimtajām vietām.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com