Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tasmānijas sirds

Latvijas ceļotāju skatījums

Laikraksts Latvietis Nr. 241, 2013. g. 23. janv.
Daiga Kurpniece -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kuģis „Spirit of Tasmania“ Devenportā. FOTO Daiga Kurpniece.

Ar mammu barojam ķengurus Vingsa dzīvnieku parkā. FOTO Daiga Kurpniece.

Tasmānijas velns Vingsa dzīvnieku parkā Ganspleinsā. FOTO Daiga Kurpniece.

Sienu gleznojumi Šefīldā (Sheffield). FOTO Daiga Kurpniece.

Skats no Nata klints uz apkārtni Stenlijā (Stanley). FOTO Daiga Kurpniece.

Skats no augstā Velingtona kalna uz Hobartu. FOTO Daiga Kurpniece.

Sava Austrālijas ceļojuma laikā nolēmām doties apskatīt Tasmāniju. Pirms došanās par Tasmāniju zinājām tikai vienu, ka tā ir mazais sirds izskata štats zem Austrālijas kontinenta.

Izlidojām no Sidnejas lidostas agrā rītā neziņas pilnas. Lidojot pāri Tasmānijai, redzējām, ka tā ir ļoti zaļa un ar lieliem apstrādātiem tīrumiem.

Nolaidāmies Lonsestonā (Launceston), lielākajā pilsētā Tasmānijas ziemeļaustrumos. Pirmais iespaids, braucot no lidostas uz pilsētas centru, Lonsestonas daba ir līdzīga Latvijas dabai, līdz brīdim, kad pie horizonta pavērās lielas kalnu grēdas. Lonsestona ir neliela, skaista un sakopta pilsēta. Uzbraucot kalnā, pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu un jahtu piestātni. Puķes un ziedoši krūmi skatu tikai papildināja.

Mūsu mājvieta Tasmānijā bija Sēra strauts (Sulphur Creek), mazs ciemats pašos Tasmānijas ziemeļos pie Basa šauruma; tādēļ no Lonsestonas devāmies tālāk uz rietumiem.

Nākamā pilsēta mūsu ceļā bija Deloraine. Skaista un vēsturiska pilsēta. Tā bija pirmā pilsēta, kurā satikām latviešus – Ojāru un Lilitu Miķelsonus. Sēžot viņu dārzā, likās, ka esam Latvijā. Jauka pieturvieta, bet mūsu ceļš veda tālāk.

Tālāk devāmies uz Devenportu (Devonport). Ceļa norādes jau laikus vēstīja, ka ir gaidāma liela osta. Nebijām vīlušies, jo jau pa gabalu bija redzams liels kuģis – Tasmānijas gars (Spirit of Tasmania), mums patīkamajās sarkanbaltajās krāsās. Pirmo reizi ieraudzījām skatu no Tasmānijas uz jūru. Sajūta interesanta, jo virzienā uz augšu ir tikai jūra līdz pašam Austrālijas kontinentam.

Ceļš tālāk veda gar jūru caur daudzām nelielām pilsētiņām. Pilsēta, kas palika atmiņā ir Pingvīna (Penguin). Agrāk bijusi pingvīnu migrācijas ceļā, bet tagad mums pretī smaidīja dažādas pingvīnu figūras. Veikali un ugunsdzēsēju depo nosaukti pingvīna vārdā. Jautrākais, ka pat pilsētas atkritumu kastes ir dekorētas ar pingvīnu figūrām.

Vēlā vakarā ieradāmies Sēra strautā. Mājas saimniece mūs uzņēma lielā sirsnībā un bija priecīga runāt latviešu valodā. Turpmākās dienas pavadījām Tasmānijas ziemeļos.

Bijām arī Vingsa dzīvnieku parkā (Wings Wildlife Park) pilsētā Ganspleinsā (Gunns Plains). Kad pie biļešu kases pārdevēja piedāvāja iegādāties paciņu ar graudiem, ar ko barot ķengurus, vairs nevarēju sagaidīt, kad ātrāk tiksim pie tiem. Atšķirībā no Taronga zvērudārza Sidnejā, šis dzīvnieku parks bija mazs, līdz ar to arī komunikācija ar dzīvniekiem daudz tuvāka. Visi dzīvnieki, arī slavenie Tasmānijas velni, vombati, ķenguri un koalas – rokas stiepiena attālumā.

Ļoti interesanta pieturvieta likās zemeņu ferma. Labākais, ka tiek piedāvāta iespēja zemenes salasīt pašiem. Tad nu ar groziņu rokās devāmies dobēs. Mums kā latviešiem tā bija eksotika, iedomājoties, ka Latvijā novembrī jau ir sniegs.

Šefīldā (Sheffield) mūs pārsteidza sienu gleznojumi. Visa pilsēta kā mākslas darbs. Māju un sētu sienas noklātas skaistiem zīmējumiem. Pilsētā (vēl bez tā) ir arī īpaši iekārtota lielu kanvu aleja mākslinieku idejām. Vietējie mums pastāstīja, ka alejā zīmējumi regulāri mainās, tātad neapnīk.

Elpu aizraujošas vietas bija Teibla zemesrags (Table cape) netālu no pilsētas Vinjardas (Wynyard) ar skatu laukumu uz jūru, kā arī Nata (The Nut) krasta klints Stenlijā (Stanley), kur ar pacēlāju devāmies augšā, lai izstaigātu klints takas. Tas bija tā vērts. Klintis un pludmales pavērās visapkārt. Skaisti! Latvijā, ko tādu neredzēt.

Vakarā, pirms došanās uz Hobartu, notika brīnumaina tikšanās – labu ceļa vēju novēlēt ieradās pat savvaļas pingvīni, kas lēnām un uzmanīgi veica ceļu no jūras uz savām alām pilsētā Bērnijā (Burnie).

Tasmānijas ceļojuma galvenais mērķis mūs gaidīja Hobartā, kur latviešu lokā vēlējāmies atzīmēt 18. novembri. Uz Hobartu devāmies jau dienu iepriekš, jo vēlējāmies savām acīm redzēt slaveno Hobartas Salamanca tirgu, kas tur notiek katru sestdienu.

Ceļš no ziemeļiem uz Hobartu mūs veda cauri visai Tasmānijai, kalni un lejas, atsevišķas pilsētas (tostarp pilsēta Perta – septiņas mājas un benzīna uzpildes stacija) un nebeidzami aitu un govju ganāmpulki.

Sestdienas rītā uz Salamanca tirgu devāmies ar lielām cerībām, jo tajā cerējām ieraudzīt kaut ko līdzīgu Latvijas Brīvdabas muzeja rokdarbu gadatirgum. Varbūt mūsu cerības bija pārāk augstas, bet tirgū tikai daļa bija rokām darināti priekšmeti, pašu gatavoti ievārījumi un pašaudzēti augi, pārējo aizņēma no Ķīnas importēts apģērbs un citi nieki. Bet, kas interesanti – vēl sakiet, ka pasaule nav maza, jo pat tirgū satikām pāris latviešus!

Jau esot tirgū, acis piesēja augsts kalns, kas slejas pār Hobartu. Uzzinājām, ka tas ir Velingtona kalns (Mt. Wellington). Jau kalna pakājē ceļa zīme vēstīja 1270 m, tātad augstākais kalns, kurā būšu bijusi. Diezgan bīstams, līkumains ceļš veda augšup, bet lieliskais skats uz Hobartu, kas pavērās no virsotnes, bija tā vērts.

Kā jau visos ceļojumos, laika gulēšanai nav, tāpēc priecājāmies, ka vienu rītu varam pagulēt līdz astoņiem. Kad uzcēlāmies un jau gatavojāmies iet ārā, ieskatījāmies sienas pulkstenī – tas rādīja 6 no rīta. Mūsu modinātājs telefonā bija nozvanījis nepareizi. Muzeji vēl ciet, laiku kavējām ostmalā, vērojot jahtas un kuģus.

Dienas pirmo daļu pavadījām Karaliskajā Tasmānijas Botāniskajā dārzā, kurā pat bija ozolu kolekcija un dažādu dārzeņu dobes – bietes, zirņi, kāļi u.c. dārzeņi. Skaists un plašs dārzs.

Tālāk nolēmām doties uz Monu (senās un modernās mākslas muzeju). Vīnogulāju ieskauta klints, kuras galā atrodas trīs stāvos klintī izveidots mākslas muzejs un blakus liela estrāde. Bijām tur liela koncerta dienā, vieta bija pilna ar vietējiem mākslas un mūzikas mīļotājiem. Mākslas galerija mūs pārsteidza ar tasmāniešu radošumu un ideju bagātību, kaut gan atsevišķus eksponātus nācās aplūkot divreiz, lai uztvertu mākslinieka dziļo domu.

Mākslas iedvesmoti, devāmies uz 18. novembra svinībām Hobartā. Nebijām gaidījuši Tasmānijā tik daudz latviešus, katrs ar savu stāstu un pieredzi par ceļu uz tālo salu. Ievas un Arnolda Šauļu mājas sirsnīgajā gaisotnē visi jutāmies kā viena liela latviešu ģimene.

Atmiņā vienmēr paliks Latvijas Valsts svētku svinības Tasmānijā!

Daiga Kurpniece
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com