Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Barikādes un ēnas

Laikraksts Latvietis Nr. 241, 2013. g. 23. janv.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveicināti, lasītāji!

Kad 1988. g. 23. augustā, noslēdzoties demonstrācijai pie Brīvības pieminekļa pret Molotova-Ribentropa paktu Andrim Slapiņam vaicāja, vai viņš tic visam, kas tagad tiek teikts, kas tiek runāts – vai tas ir reāli dzīvē realizējams, viņš atbildēja: „Es domāju, ka ir realizējams reāli dzīvē. Tikai, protams, tā būs jauna Eiropa... Tāpatās tā nebūs Latvija, kura ir bijusi pirms 30 gadiem, pirms 50 gadiem...“

Diemžēl, Andris nepiedzīvoja Latvijas atdzimšanu, un kļuva par upuri Krievijas impērijas vēlmei paturēt Baltijas valstis savā īpašumā. 1991. gada 21. janvārī kāda vēl nenoskaidrota persona, slēpjoties ēnā, nošāva Andri, kurš bija tikai bruņots ar filmu kameru. Labi saprazdams, ka varai var pretoties arī ar vienkāršu patiesību, viņa pēdējie vārdi Jurim Podniekam bija: „Filmē mani!“

Tāpēc mums, kas pazina Andri, vēl jo vairāk jāpievienojas Sarmītes Ēlertes atgādinājumam, ka mums neviens neuzdāvināja brīvību un neatkarību.

Barikāžu dalībnieki labi saprata, ar ko viņi riskē, un iznākums varēja būt daudz bēdīgāks. Neaizmirsīsim mūsu lielā kaimiņa attieksmi pret valstīm un tautām, kuras tas ir iekārojis, iekarojis un uzskata par savējām. 1991. gada vardarbība pret latviešiem un, vēl vairāk, pret lietuviešiem nav notikumi no sirmās pagātnes. Vēl svarīgāk, mūsu kaimiņš nav savu vardarbību nožēlojis vai pat atzinis par nepareizu. Slepkavas vēl arvien tiek slēptas un sargātas.

Ko ir darījusi politiskā apvienība Saskaņas centrs, kurai ir sadarbības līgums ar Krievijas prezidenta partiju, lai noskaidrotu un notiesātu slepkavas, kuras droši darbojās Rīgas centrā 1991. gada janvārī? Vai Rīgas mērs neinteresējās par Rīgas pilsētas miermīlīgo iedzīvotāju drošību? Mēs nekad nevaram būt droši par nākotni, ja nav nokārtoti rēķini ar pagātni. Kas vēl šodien slēpjas ēnās?

Neaizmirsīsim arī latviešu trimdas lielu lomu politikas laukā, uzturot Rietumu valstis informētas par patieso stāvokli okupētā Latvijā, un lobējot, lai tiktu likts spiediens Padomju savienībai neizmantot vardarbību Baltijas valstīs.

Mēs esam viena tauta, katrs ar atšķirīgām dzīves gaitām, bet ar vienu kopīgo likteni. Ja mūsu senči senāk dzīvoja teritorijā gandrīz pat līdz Maskavai, tad tagad esam iezīmējuši ar Zilupi daudz šaurākas robežas. Vairāk gan mēs neatdosim!

Apzināsimies, ka mūsu zemes iekarotājiem izdevīgākais ierocis ir vienmēr bijis skaldi un valdi, un nepakļausimies tam. Barikādes mūs saliedēja. Neatsvešināsimies!

GN
2013. g. 23. janv.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com