Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sidnejas Latviešu teātris ciemojas Adelaidē

Anšlava Eglīša „Pēc kaut kā cēla, nezināma“

Laikraksts Latvietis Nr. 238, 2013. g. 9. janv.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AL54KD400

Teātris. No kreisās: Jānis Čečiņs, Andris Kariks. FOTO Gunārs Nāgels.

Teātris. No kreisās: Linda Ozere, Jānis Čečiņš. FOTO Gunārs Nāgels.

No kreisās: Andris Kariks, Linda Ozere, Pēteris Erdmanis, Vija Spoģe-Erdmane, Iveta Rone, Jānis Čečiņš. FOTO Gunārs Nāgels.

Pēc izrādes. Priekšā Ojārs Greste un Ilze Nāgela. No kreisās: Miķelis Strīķis, Linda Ozere, LR kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, Jānis Čečiņš. FOTO Gunārs Nāgels.

Kas gan vēl būtu sakāms par lugu un izrādi, kura pirms pāris nedēļām tik gudri un izsmeļoši jau aprakstīta Austrālijas latviešu laikrakstos? Var tikai piekrist katram Intas Rodžersas izteiktajam vārdam, un priecāties, ka Sidnejas Latviešu teātris savu darbu atveda uz Adelaides Kultūras dienām. Kopš Adelaides teātra ansamblis aizgājis atpūtā, esam izslāpuši pēc teātra mākslas uz mūsu pašu skatuves.

Tiem, kuri lasījuši Anšlava Eglīša prozas darbus, šī luga liksies pazīstama, lai gan pašu lugu nav lasījuši. Vairs neatceros, vai tas bija romāns, vai novele, bet šo pašu tēmu autors izmantoja kādā citā darbā, kur Jāņa Gravas jaunības ideālā sieviete nebija burvju māksliniece, kā lugā, bet gan Pestīšanas armijas sirdsšķīsta jaunava, kuras dēļ viņš atsacījās no kafijas un alkohola. Jaunavai nebija svarīga pasaules manta, un ar saviem cēliem ideāliem, kas saistījās ar pasaules lāpīšanu un savu līdzcilvēku dzīves uzlabošanu, viņa parāva līdz arī apmāto jaunekli Jāni. Uz Ameriku aizbraucis, Jānis Grava strādā kādā lielā rūpnīca, kur smagā un vienmuļā darbā par niecīgu algu nostrādā līdz pensijas gadiem. Atvaļinājumus pavada, kā lugā, savai sirdsdraudzenei pa visu Ameriku pēdas dzīdams. Beidzamā darba dienā pirms pensionēšanās viņu iesauc pie rūpnīcas īpašnieces, neglītas, mantkārīgas vecenes, kuras vienīgais ideāls ir saraust pēc iespējas lielāku bagātību no citu ļaužu pūliņiem, un tā izrādās... bet jūs jau variet uzminēt, kura. Anšlava Eglīša spraigā valoda un interesantie, pārsteigumu pilnie stāsti mani sajūsmināja jau jaunībā un turpina to darīt vēl šobaltdien.

Pirmais, ko 27. decembrī uz skatuves redz, ir ļoti skaistas dekorācijas, un tūliņ var manīt, ka pie tām ir strādājis īsts mākslinieks, resp. gleznotājs, nevis kāds amatierisks pindzelmanis. Jau skaisti saskanīgās krāsas liecina par mākslinieka roku, par dizainu nemaz nerunājot. Man patiktos dzīvot tik skaistā mājā. Jādomā, ka mēbeles bija vietējās, jo tās nebija gluži tik augstā līmenī, kā sienas, bet iztikt varēja. Un cik tad glaunas mēbeles var sagaidīt motorviesnīcas biroja telpā? Vija Spoģe-Erdmane un Pēteris Erdmanis savu darbu bija veikuši nevainojami.

Uz skatuves parādās tikai četri cilvēki, bet izrādei vajadzīgs arī tehniskais personāls. Dziesmu Pēc kaut kā cēla, nezināma izpilda Viktorija Mačēna, Andrejs Mačens, Vēsma Putniņa un Kaija Upeniece, Volda Kaina ieskaņojumā. Režiju vada teātra vecmeistars Kārlis Gulbergs, ar gaismām spēlējas Gints Kārkliņš, pie teksta strādājusi Andra Rone un izrādi vada Ojārs Greste. Jānis Čečiņš, Iveta Rone, Linda Ozere un Andris Kariks dzīvojas pa skatuvi.

Tālavu necēla akustikas inženieri, un tādēļ, diemžēl, ļoti bieži gadās, ka lielā telpa aprij uz skatuves runāto. Nemaz nav jāsēž sevišķi tālu no priekšas, lai runātais vārds kļūtu grūti sadzirdams, un nevar jau katrā brīdī kliegt. Aktieriem vajag ļoti skaidru dikciju, un dabiski skaļu balsi, lai balss neizklausītos forsēta, tādēļ brīžiem bija jānožēlo, ka Eglīša asprātīgā valoda ausis nesasniedz. Toties katrs aktieris bija savu tēlu izveidojis ar dzīvu mīmiku un sejas izteiksmēm. Aizkustināja Jāņa Čečiņa apstulbušais, uz iekšu vērstais skats, kad viņš, Jāņa Gravas lomā, apjēdzās, kas īsti ir šī Džonsona kundze. Iveta Rone rāda savu vispusību Sofijas Gravas lomā; viņa spēj būt greizsirdīga un dusmīga, bet tad mīloša un līdzjūtīga sieva, kad viņa redz sava Jāņa ideālus sabrūkam. Kā praktiska sieviete, viņa pat ir ar mieru tūliņ piedot un stāties darbā pie savas līdzšinējās sāncenses, lai drīzāk tiktu pie labākas dzīves.

Linda Ozere pilnīgi pārvalda skatuvi ar to īpašību, ko angliski sauc par timing; katrs žests, katrs vārds, katra pauze, katrs acu uzmetiens, ir tieši pareizā vietā un garumā, padarot viņas spēli dabisku un izteiksmīgu. Kaspars Zivtiņš, savas cerības ieguldījis sapnī, kļūt par Džonsona kundzes trešo dzīves biedru un līdz ar to, četru motorviesnīcu līdzīpašnieku, dara visu iespējamo, lai šo sapni īstenotu. Andris Kariks veiksmīgi notēlo aizrautīgu pielūdzēju un praktisku aprēķinātāju kā divas puses no vienas monētas.

Pirmo reizi Jānis Čečiņš un Linda Ozere savas lomas spēlēja pirms divdesmit astoņiem gadiem, tātad tās labi iesēdušās. Esmu vienmēr apbrīnojusi aktieru spēju atcerēties visu lugas tekstu, un turklāt vēl tēlot un neizkrist no lomas, ja teksts piemirstas. Reizēm aktiera labākais draugs izrādes laikā ir suflieris, jo viņa privātais apjukums skatītājiem nedrīkst izpausties. Ciemos atbraukušie Sidnejas mākslinieki pierādīja, ka viņi ir rūdīti aktieri, jo pa skatuvi dzīvoja pašapzinīgi un droši.

Neviļus prātā nāk milzīgie Kultūras dienu inscenējumi, kad mūsu sabiedrībā vēl varēja atrast tos ļaužu desmitus, ar ko piepildīt Tālavas lielo skatuvi, un netrūka arī tehniskais personāls. Nav aizmirsti Princese Gundega un Karalis Brusubārda, Karaliene Jāna, Mačs Priekulis, latviešu skolas uzvedumā Maija un Paija un daudz citi. Šī arī nav pirmā reize, kad Sidnejas teātris viesojas pie mums; tanīs pašās Kultūras dienās 1986. gadā, kad adelaidieši paši izrādīja Princesi Gundegu, Sidnejas ciemiņi atveda un veselas trīs reizes izrādīja Anšlava Eglīša/Andreja Jansona dziesmu spēli Homo Novus – milzīgs darbs un milzīga apņēmība. Šogad ansamblis bija nesalīdzināmi pieticīgāks, taču latviešiem prieks par teātri nav atkarīgs no ansambļa lieluma. Vienmēr patīk redzēt kādus kumēdiņus, un Anšlavs Eglītis ir komēdiju meistars. Katrā ziņā Kultūras dienu publika par izrādi izteicās ļoti atzinīgi, ja var spriest pēc ilgstošiem aplausiem.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com