Latviskais pasaulē

Palielināt / Enlarge

Otrās grupas studenti konsultāciju laikā. FOTO Solvita Pošeiko.

Palielināt / Enlarge

Solvita Pošeiko (vidū) kopā ar pirmās grupas studentēm picērijā. FOTO Solvita Pošeiko.

Palielināt / Enlarge

Solvita Pošeiko Ķīnā. FOTO Solvita Pošeiko.

Ievada vietā: es un Ķīna

Pēc Latviešu valodas aģentūras (LVA) Izglītības daļas metodiķes Aijas Otomeres piedāvājuma nu jau četrus mēnešus es esmu latviešu valodas un kultūras tradīciju lektore Pekinas Svešvalodu universitātē. Šeit latviešu valodas un kultūras apguve kā izvēles kurss tiek piedāvāts tikai otro gadu, līdz ar to ir divas studentu grupas: iesācēju grupa un grupa ar priekšzināšanām (turpmāk – pirmā un otrā grupa). Latviskā iepazinēju nav daudz – kopā deviņi studenti, bet jāņem vērā, ka universitātē ir iespējams apgūt vairāk nekā 50 valodas no visiem pasaules kontinentiem. Tas ir apbrīnojami, ka no astoņiem tūkstošiem studentu deviņi vēlas uzzināt ko jaunu vai papildināt jau esošās zināšanas par latviešu valodu un Latviju.

Ne mazāk apbrīnas vērta ir arī Ķīnas galvaspilsēta – Pekina (Beijing – Ziemeļu galvaspilsēta), kas ir tik daudzveidīga, neviennozīmīga un pretrunīga, bet ne uz brīdi – garlaicīga. Šķiet, tās robežas nav apjožamas, pat Haidanas (Haidian) apgabals, kur atrodas universitāte, ir lielāks par Rīgu ar vairāk nekā trīs miljoniem iedzīvotāju. Viss šeit ir nerimstošā kustībā; vēsturiskais mijas ar moderno, austrumnieciskais – ar rietumniecisko un izsmalcinātais – ar vienkāršo. Te vietas pietiek visam: arī pompozitātei, butaforijai un liekulībai vai vismaz nelielai devai atturības, kas prasmīgi noslēpta aiz šķietamas atvērtības un viesmīlības.

Studenti un studiju process

Pekinas Svešvalodu universitātē studē jaunieši ar talantu, vēlmi un motivāciju apgūt jaunas un sākotnēji bieži vien mazpazīstamas valodas. Viņi apzinās, ka katra valoda ir bagātība, līdzeklis profesionālajai izaugsmei un tiešākais komunikācijas veids ar dzimtās valodas runātājiem. Studenti izmanto katru iespēju paplašināt savas zināšanas. Kāds piemērs: pirmajā abu grupu tikšanās reizē notika iepazīšanās latviski, katram pastāstot par savu studiju virzienu. Šīs sarunas gaitā valodas tika nomainītas biežāk nekā starptautiskā konferencē, jo studenti gribēja dzirdēt, kā skan viena vai otra valoda, iemācīties atsevišķus vārdus. Prieks, ka šo jauniešu vienojošais elements nu ir latviešu valoda.

Abās grupās studē tikai ķīniešu tautības studenti, kam dzimtā valoda ir mandarīnu valoda, bet kam ir angļu valodas un vēl vismaz vienas Eiropas vai Āzijas valodas (zviedru, spāņu, krievu, japāņu, lao) zināšanas. Nodarbībās kā starpniekvaloda tiek izmantota angļu valoda, retāk krievu valoda, bet latviešu valodas lietojuma biežums ar katru reizi tiek apzināti palielināts. Pirmajai grupai vēl grūtības sagādā skaņas ļ, ķ, ģ un r, bet abām grupām ik pa laikam atsevišķus vārdus (sevišķi internacionālismus) gribas izrunāt pēc angļu valodas parauga.

Beidzoties pirmajam semestrim, ir gandarījums, ka ar otrās grupas studentiem jau ir iespējams izvērst sarunu; jaunieši regulāri izsaka savas domas par dažādiem jautājumiem, veido dialogu vai nelielu diskusiju, sasaistot jauniegūto informāciju ar pašu pieredzi. Te lieti noder LVA atsūtītā Ingas Klēveres-Velhli un Nikoles Nauas mācību grāmata un CD Latviešu valoda studentiem (2012) ar jauniešiem aktuāliem jautājumiem. Grāmatas saturs mudina atsevišķus tematus aplūkot plašāk, izmantojot arī papildus uzziņas līdzekļus. Vienīgi dažreiz grūtības sagādā radošu uzdevumu izpilde vai spontānu situāciju izspēle, jo studenti ir pieraduši visu darīt pēc noteikta šablona un sistemātiski. Jaunieši pārlieku cenšas būt perfekcionisti, baidoties no kļūdām. Tad nākas studentus iedrošināt, jo patiesībā viņi lieliski spēj tikt galā ar uzdevumiem, un beigās par paveikto darbu gandarījums ir visiem.

Nodarbības katrai grupai notiek vienu reizi nedēļā un ilgst vien četras stundas, bet arī pēc nodarbībām mēs pavadām krietnu laiku kopā, sarunājoties latviski vai bilingvāli. Latviešu valoda regulāri tiek izmantota arī elektroniskajā sarakstē ar e-pastiem vai īsziņām. Patīkami mani pārsteidza pirmās grupas studentes, uzdāvinot dzimšanas dienā apsveikumu latviešu valodā. Tas bija ļoti negaidīti, jo pirms tam netika aplūkots jautājums par tā izveidi.

Kā pēdējais ārpus nodarbību pasākums šajā semestrī bija Ziemassvētku egles iedegšanas svinības un svētku tirdziņš Hilton viesnīcā, kur līdzās citu tautu un etnisko grupu piedāvājumam bija arī Latvijas preču paviljons un iespēja nogaršot un iegādāties rudzu maizi, melno šokolādi un žāvētas dzērvenes. Studenti šo iespēju labprāt izmantoja un atzina, ka saldumi esot sevišķi gardi. Savukārt Ziemassvētku nedēļas nodarbībā studenti skaitīja iemācītās ziemas saulgriežu tautasdziesmas, klausījās Ziemassvētku dziesmas un cienājās ar piparkūkām.

Ne jau tikai darbs veido dzīvi Pekinā

Šeit man vairakkārt ir nācies dzirdēt, ka nav iespējams Ķīnu saprast, jo tā nekad ārzemniekam neatvērsies pilnībā. Es laikam pat nepretendēju uz to, vēlos tikai man atvēlētajā laikā Ķīnu (galvenokārt Pekinu) iepazīt, cik dažādi vien tas ir izdarāms.

Par visām varītēm netiecoties uz tūristu ceļrāžos norādītajām vietām, es cenšos izgaršot šo pilsētu pa savam. Tā piemēram, bieži lielus attālumus veicu kājām, jo tikai tā ir iespējams pamanīt detaļas. Sabiedriskais transports ir samērā lēts, tādēļ varu atļauties arī mazu dullumu: pilnīgi bezmērķīgi iekāpt pirmajā garām braucošajā autobusā, kādā pieturā izkāpt laukā, pastaigāties un tad doties atpakaļ. Savs šarms piemīt arī apmaldīšanās un pareizā ceļa atrašanas procesam. Ķīnieši ir izpalīdzīgi, pat, ja nav īsti pārliecināti par pareizo virzienu, viņi to ātri sameklē mobilajā telefonā vai izprašņā citus gājējus.

Interesantas ir arī pastaigas gar vairāku joslu maģistrālēm, kas daudzviet samezglojas vairākos līmeņos kā musturs, vai satiksmes vērošana no gājēju gaisa tiltiem; es stāvu uz vietas, bet zem manis ir nerimstoša kustība – simtiem mašīnu dažādos virzienos, kas skaļi taurē cita citai, velosipēdiem un motorolleriem. Mazliet uzjautrinoši ir braucošo autobusu konduktoru skaļie norādījumi šoferim vai pasažieriem. Savukārt pilnīgi pretēja izvēle ir klīšana pa šaurām, tirgotāju, gājēju un riteņbraucēju pārpildītām ielām, kur katrā diennakts laikā vērojama atšķirīga dzīve. Ja Barselona man palikusi atmiņā ar smalku rozā ziedu aromātu, tad Pekina pagaidām man asociējas ar oglēs ceptu kastaņu un saldo kartupeļu smaržu.

Lai kultūrvidi iepazītu daudzpusīgi, es apmeklēju muzejus, lasu par Ķīnas vēsturi, reliģiju un kultūru, skatos dokumentālās un mākslas filmas un klausos, ko man stāsta ķīniešu studenti un vieslektori, kas te strādā jau vairākus gadus. Jāteic, ka šeit valda spēcīga, tradīcijās balstīta uzskatu sistēma, tiekšanās izjust un apliecināt savu diženumu un vienotību, kā arī stingra robežu novilkšana (kā teritoriālo, tā arī psiholoģisko). Pagaidām kā Pekinu raksturojošos elementus varu minēt: labu un viegli izprotamu metro līniju struktūru, grandiozumu, attīstību (jaunu ēku celtniecība atgādina sēņu mežu rudenī pēc lietus), stingru sistēmu visās dzīves jomās un cilvēku pūli it visur. Paslēpties publiskā vietā ir neiespējami, personīgā telpa var tikt neievērota, ja vien neizvēlas ieslēgties savā dzīves vietā. To gan es nevienam neiesaku!

Solvita Pošeiko
Laikrakstam „Latvietis“