Mani 70 gadi žurnālistikā

Noslēgums. Sākums LL229.

Atpakaļ Adelaidē

1988. g., pirms atgriešanās Adelaidē, pārceļos uz vairākiem mēnesiem uz Sidneju, lai šo lielpilsētu tuvāk iepazītu.

Pavadu trīs spraigas nedēļas Seulā, Dienvidkorejā, kur risinās olimpiskās spēles. Sniedzu interviju Korejas laikrakstam par baltiešiem, kas spiesti nest PSRS uniformu. Korejieši to ļoti labi saprot, jo paši savulaik bijuši Japānas jūgā, un viņu labākie sportisti (kā, piemēram, Kitei Sons, maratona uzvarētājs Berlīnē 1936. g.) pataisīti par japāņiem.

Iesniedzu rakstus par latviešu sportu Austrālijā, kā arī par sportu okupētajā Latvijā ALA Latviešu Institūta Latvju Enciklopēdijai (4. sējums iznāk 1990. g.).

1989. g. Latvijas atmodas laikā spēcīgais Rīgas vīriešu basketbola klubs VEF piedāvā viesoties Austrālijā. Ar Adelaides, Melburnas un Sidnejas latviešu sporta ļaužu un vairāku austrāliešu organizāciju finansiālu palīdzību noorganizēju VEF turneju šeit. VEF viesojas Sidnejā, Kanberā, Adelaidē, Mauntgambierā (Mt. Gambier), Vornambulā (Warrnambool), Traralgonā un Vangaratā, sacenšoties pret teicamiem austrāliešu klubiem (viena spēle arī pret latviešu sastādīto) un visas uzvarot, kas dod lielisku reklāmu latviešu vārdam. Aprakstu to arī Laikam.

VEF vīri mums bija stāstījuši par 1990. g. plānoto Olimpisko nedēļu, uz kuru uzaicinās visu trimdas zemju latviešu sportistus.

1990. g. 4.maijā Latvijas Augstākā padome jau pieņem lēmumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Es vadu Austrālijas latviešu sportistu grupu šajā aizkustinoši nacionālajā sarīkojumā. (Lidoju caur Somiju, izvairoties no PSRS teritorijas.) Šī ir mana pirmā atgriešanās dzimtajā zemē kopš 1944. gada. Neaprakstāma sajūta.

(Mani vecāki bija izbēguši no Latvijas 1945. gadā, nonākuši Austrumvācijā, ko kara beigu cēlienā okupēja sarkanarmija. Viņus aizsūtīja atpakaļ uz Rīgu. Mēs nekad vairs nesatikāmies.)

Pirmo reiz dodos uz Dienvidameriku, kur Argentīnā notiek pasaules meistarsacīkstēs vīriešu basketbolā. Iegriežos arī Brazīlijā un aizlidoju arī uz Santjago, Čīlē.

Pa laikam rakstu par Austrālijas latviešu sportu Rīgas laikrakstam Sports, ko sāku abonēt jau okupācijas gados, lai būtu labi informēts par sportu Latvijā.

1992. g otrreiz apmeklēju Latviju un esmu klāt, kad neatkarīgās Latvijas sportisti atkal atgriežas olimpiskajā arēnā Barselonā. Atliek laika arī Vācijas (kur vienmēr jūtos vislabāk; varbūt pilnīgas valodas pārvaldīšanas dēļ; kaut Itālijā un spāniski runājošās zemēs arī nepazudīšu), Čehijas, Ungārijas, Šveices un Lihtenšteinas apskatei.

1993. g. bija paredzētas 3. LGM Kanādā, taču, Latvijai atgūstot neatkarību, lielu sporta sarīkojumu, Trīszvaigžņu spēles, kurās atkal gaidīti būtu ārzemju latvieši, vēlējās organizēt allaž sportiski noskaņotie valmierieši. 3. LGM atsauca, mēs pieņēmām Valmieras ielūgumu.

Ielidoju Eiropā caur Dāniju, lai Kopenhāgenā būtu klāt Eiropas vieglatlētikas meistarsacīkstēs, šoreiz atkal ar latviešu līdzdalību. Biju jau iepriekš atsaucies uz PBLA aicinājumu ārzemju talciniekiem palīdzēt atjaunotajai Latvijai un piedāvājis mācīt angļu valodu un rietumu grāmatvedību, taču, Rīgā nonācis, atklāju, ka vasarā PBLA manā piedāvājumā nav ieinteresēta. Caur manu kādreizējo ģimnāziju – Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju – noorganizēju nelielu grupiņu valodas mācīšanai pats.

Pēc 2. Trīszvaigžņu spēlēm izbaudu Rīgā XXI Dziesmu svētkus, Nacionālās Operas un teātra izrādes un esmu klāt vēsturiskajā 5. Saeimas pirmajā sēdē, kurā vēl Valsts prezidentu.

Turpmāk gandrīz katru gadu apmeklēju Latviju, kur iegūstu daudz jaunu draugu, kā arī brāli Ohaijo, ASV. Paviesojos pie draugiem Šveicē, tuvāk iepazīstos ar Vāciju, arī leģendāro Heidelbergu un atgriežos no studiju laikiem simpātiskajā Getingenā.

1994. g. Pasaules meistarsacīkstes sieviešu basketbolā notiek Sidnejā. Pēc tam – vīriešu basketbolā Toronto; kā gan tās abas varētu paiet bez manis?

Pēc tām izmantoju izdevību apbrīnot fantastisko Kanādas Klinšu kalnu (Rockies) apvidu. Atceļā pieturu uz vairākām dienām Havajā.

1995. g. mans maršruts atkal Vācija (iemetu aci arī manā pirmajā apmetnes pilsētā Oldenburgā) un Zviedrijā, kur dzīvo draudzīga latviešu ģimene.

1996. g. OS simtgadi atzīmē Atlantā. Apmetos pie svaines Atlantas tuvumā. Izmantoju izdevību paceļot par ASV pilsoņu kara vietām.

1997.g. esmu klāt Eiropas basketbola meistarsacīkstes Badalonā (tuvu Barselonai); tad dodos apskatīt Skotiju un Velsu; pēdīgi uz Latviju, kur Kandavā risinās jaukas 2. Trīszvaigžņu spēles.

1998. g. koncentrējos uz Vāciju, kur Berlīnē apsveicu Austrālijas sieviešu basketbola izlasi ar bronzas medaļu pasaules meistarsacīkstēs. Nevaru atturēties otrreiz izbaudīt jauko kuģojumu pa Reinu no Ķelnes līdz Koblencai un tad arī – pirmo reiz – pa Mozeli līdz Trīrai.

1999. g. Polijā vēroju, ka latvietes iegūst 9. vietu Eiropas basketbola meistarsacīkstēs. Lai nokļūtu tur, Eiropā izvēlos vilcienu un piestājos uz pāris dienām bijušajā Austrumvācijā – Leipcigā un Erfurtē.

Skatīties un aprakstīt olimpiskās spēles 2000. gadā nav jāatstāj Austrālija – tās lieliski tiek sarīkotas Sidnejā. Visiem latviešiem – viesiem un mājiniekiem – satikšanās vieta – Latviešu nams. Tās – septītās – arī paliek manas pēdējās. Latvijā izdod manu grāmatu par maniem ceļojumiem Svešās zemēs esot jauki...

Diemžēl beidzas mana ilggadīgā, lieliskā sadarbība ar Emīlu Dēliņu, kas aiziet pelnītā atpūtā.

2001. gadā piedalos 3. Trīszvaigžņu spēlēs patīkami latviskajos Preiļos.

Izplānots apskatīt arī dažas no ASV gleznainākām vietām – īpaši Yellowstone Nacionālo parku. Atceļā piestājos Jaunzēlandē. No šī gada manus ceļojuma aprakstus iespiež Laiks.

Latviešu sporta padomes ārzemēs izdotajā grāmatā Trimdas latviešu sporta vēsture 1945-1995 sagatavoju nodaļu par latviešu sportu Austrālijā.

2002. g. akreditējos Ķīnā rīkotajās pasaules meistarsacīkstēs sieviešu basketbolā, pēc principa: Manu ienaidnieku ienaidnieks varētu būt mans draugs. – Ķīnas lielpilsētas pārsteidz ar tīri kapitālistisku skatu: veikali pilni pircēju, preču netrūkst, nemana ne policiju, ne militāristus; uzņemšana arī draudzīga. Fotografējos pie Jandzi upes. – Austrālietēm atkal bronza.

2003. g. dienas kārtībā Īrija. – Izdodu grāmatā izmeklētu savu sporta reportāžu kopojumu Draugos ar sportu piecos kontinentos. Metiens neliels, un tā netiek pārdota, tikai dāvināta – gan Austrālijā, gan Latvijā.

2004. g. pēdējais laiks mazliet iepazīties ar Latvijas kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu, kaut caur pirmo jau biju ceļojis uz Latviju 1990. gadā. Jāapskata taču arī Bostona un Kanādas franciskā Kvebeka. Izdodu arī (līdzīgi kā Draugos ar sportu piecos kontinentos) grāmatu Rīgas piezīmes 1990-2003 – savu AL rakstu par novērojumiem Rīgas apmeklējumos sakopojumu.

2005. g. dodos uz vēl vienu līdz šim nekad neredzētu zemi – Turciju, kur notiek Eiropas meistarsacīkstes sieviešu basketbolā. Latvietes izcīna godpilnu 6. vietu.

2006. g. nevaru palaist garām pasaules meistersacīkstes sieviešu basketbolā Sanpaulu, Brazīlijā. Austrālietes, kuras gadu gaitā esmu labi iepazinis, kļūst par meistarēm!

Izdodu Svešās zemēs esot jauki... turpinājumu (2001-2006).

2007. g. vēlreiz Itālijā – uz Eiropas meistarsacīkstēm sieviešu basketbolā, kuru noslēgumā apsveicu latvietes ar ceturto vietu – augstāko, ko kāda Latvijas basketbola valstsvienība kopš 1991. g. izcīnījusi un līdz ar to ieguvusi tiesības kandidēt uz Pekinas OS.

2008. g. esmu klāt olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Madridē, kur latvietes svin visas uzvaras un saņem biļeti uz tā gada OS Pekinā. Tur vairs neesmu klāt (ne arī Atēnās 2004. g.); OS man kļuvušas pārāk nogurdinošas, ja vēlētos apmeklēt tos sporta veidus, kas man tuvi – bez basketbola arī vieglatlētiku, volejbolu, treka riteņbraukšanu.

2009. g. un 2010. gadā apmierinos tikai ar Latvijas apmeklējumiem. Pirmajā gadā Latvijā rīko Eiropas meistarsacīkstes sieviešu basketbolā, bet 2010. g. – Eiropas meistarsacīkstes jauniešiem līdz 19 gadiem. Tie tad arī paliek mani pēdējie ceļojumi ārpus Austrālijas.

Turpinu vadīt AL sporta nodaļu, kur esmu gandrīz vienīgais rakstītājs.

Pa laikam nododu kādu rakstu arī laikrakstam Latvietis.

Grāmatai Footprints: Latvians in South Australia (Pēdu nospiedumi: Latvieši Dienvidaustrālijā) uzrakstu nodaļu par latviešu sportu.

2012. gadā izdodu papildinātu otro izdevumu Draugos ar sportu piecos kontinentos.

Saņemu Austrālijas ordeņa medaļu (OAM) – par darbību latviešu sabiedrībā un sportā kā administrators un žurnālists.

Piezīmes

Piezīmēšu vēl, kādēļ daudz biežāk esmu gribējis būt klāt sieviešu, nevis vīriešu basketbola spēlēs. Pirmkārt – gan Latvijas, gan Austrālijas sieviešu basketbola līmenis ir augstāks par vīriešu; austrālietes, piemēram, bijušas pat pasaules meistares; latvietes pasaules rangā ieņem 18. vietu, vīrieši – 38. vietu (un ne vienmēr tiek EM finālturnīrā, kamēr latvietēm tas izdevies katru gadu kopš 1995. g.!).

Otrkārt, vīriešu basketbols samaitāts ar noteikumu maiņu, kas tagad atļauj, cita starpā, triecot bumbu grozā, karāties groza stīpā. Tas vēl vairāk satracina nesavaldīgākos piekritējus (agrāk vispār nedrīkstēja groza stīpu aiztikt!). Patīk augstas klases sieviešu basketbols, kur tādas lietas nenotiek.

Nepatīk arī tas, ka arvien vairāk dominē profesionālisms, un Eiropas mēroga klubu turnīri atspiež otrā plānā EM. Daļēji tas notiek arī ar sieviešu basketbolu. Tā, piemēram, Latvijas sieviešu meistarsacīkšu standarts nav augsts, jo daudzas labākās pelna naudu ārzemju klubos. Līdz ar to Latvijas meistarvienībai nav nopietni kandidēt spēlēt Eiropas klubu līgā.

Austrālijas augstākajās līgās latviešu, diemžēl, tikpat kā vairs nav. Vienīgi Andrejs Lēmanis trenē Jaunzēlandes klubu Breakers (un izcili veiksmīgi, izvedot to uz pirmo vietu divas sezonas pēc kārtas), bet sieviešu līgā spēlē Andra Blicava un Karenas (dzim. Ogden) meita Sara. Abus esmu intervējis.

G.E.B.
Laikrakstam „Latvietis“