Mani 70 gadi žurnālistikā

Latvijā

Latvija 1943. Man ir 17 gadi. Plosās II Pasaules karš. Arī latviešu karavīri cīnās austrumu frontē, taču sporta un šaha dzīve Latvijā vēl ir rosīga. Šahs ir viena no manām sirdslietām. Iestājos Latvijas Dzelzceļnieku klubā, kura vadītājs īpaši veicina jaunatnes šahu, neatkarīgi, vai tie strādā dzelzceļu darbus. Tur pulcējas īpaši 1. un 2. Rīgas pilsētas ģimnāziju audzēkņi.

Spēlēju turnīršahu, bet vēlos arī šahu propagandēt. Uzzinu, ka Rīgā izdotajā laikrakstā Deutsche Zeitung im Ostland (Vācu Laikraksts Austrumzemē) ir laba šaha nodaļa, un sāku piedāvāt tās redaktoram rakstus par mana kluba aktivitātēm. Tos labprāt pieņem.

1943. un 1944. g. kļūstu par Rīgas jaunatnes meistaru, bet 1944. g. otrajā pusē mani iesauc, un man nākas uzvilkt uniformu.

Vācijā

Laimīgi pārdzīvojis karu un nonācis Vācijā, Oldenburgas nometnē, mēs trīs draugi (bez manis vēl Valdemārs Zemītis un Kārlis Adamsons) sākam izdot žurnālu Šaha pasaule 1946. g., kas kļūst populārs latviešu nometnēs. Kad mēs visi trīs dodamies uz Getingenu studēt, izdodam Šaha pasauli tur (pavisam iznāk 24 numuri, populāri latviešu nometnēs).

Austrālija

1947. g. otrajā pusē izšķiros par izceļošanu uz Austrāliju. Mans kuģis – Ģenerālis Stjuarts Heincelmanis (General Stuart Heintzelman) ir pirmais, kas ved baltiešu izceļotājus. Novembrī nonāku Austrālijā un palieku strādāt divus līguma gadus Bonegillas tranzīta nometnē. Sāku (bet nenobeidzu) korespondentkursu žurnālistikā.

1949. g. maijā Emīls Dēliņš, ar kuru braucām kopā uz Austrāliju, sāk izdot pašu pirmo brīvās pasaules latviešu laikrakstu – Austrālijas latvietis (turpmāk AL), kam es decembrī nosūtu savu pirmo rakstu – par pārcelšanos uz Adelaidi.

Adelaide

Nonācis Adelaidē, 1950. g. janvārī palīdzu nodibināt pirmo latviešu sporta kopu Austrālijā – Spīdolu (kas drīz maina vārdu uz Adelaides Latviešu sports – ALS).

Strādāju biroja darbu. Piedāvāju lielajai rīta avīzei The Advertiser rakstīt par šahu, un redaktors piekrīt. Vēlāk vadu arī šaha nodaļu īslaicīgi iznākošajā The Sunday Advertiser. Rakstu arī par latviešu sportu Adelaidē AL, par šahu Sidnejas žurnālam Chess World (Šaha pasaule) un žurnālam Sports Novels par šahu un sportu.

1951. g. piedalos Austrālijas Jubilejas (1901-1951) šaha meistarturnīrā un pēc spēlēm katru vakaru ziņoju rezultātus ABC radiofonam.

The Advertiser redakcijā ienāk prātā īpatnēja ideja – sniegt dažas svarīgākās ziņas vācu valodā (!) un, meklējot tulku, griežas pie manis. Es piekrītu tulkot. Taču vācu valoda, kas tiešām bija galvenā saziņas valoda dažādu tautu DP Vācijā, šeit ātri vien tikusi aizstāta ar angļu valodu, un jaunajai slejai nav ilgs mūžs.

1952. g. The Advertiser piedāvā man kļūt par laikraksta ārštata basketbola reportieri; labprāt piekrītu.

Manu vienīgo stāstu (short story) iespiež sieviešu mēneša žurnāls. Rakstu par sportu Amerikas Converse žurnālam.

Koncentrēdamies uz basketbolu, nododu The Advertiser šaha nodaļu Laimonam Mangalim, kas to vada līdz pat savai nāvei.

(Viens no maniem sporta rakstiem žurnālā Sports Novels ir par talantīgo šosejas riteņbraucēju, 1952. g. Helsinku olimpieti adelaidieti Pīteru Nelsonu. Vēlāk dzirdu, ka par šo rakstu interesējusies Austrālijas sprinta karaliene, divu zelta medaļu ieguvēja Helsinkos un pasaules rekordiste 100 m un 200 m. Nelsons un Džeksone kļūst laulāts pāris. Diemžēl Nelsons mirst agri. Gadus vēlāk populārā Džeksone tiek izraudzīta par Austrālijas ģenerālgubernatori.)

1956. g. pirmajās Austrālijā notiekošajās olimpiskajās spēlēs rakstu par basketbolu The Advertiser.

Vienojos ar izcilo Latvijas laika žurnālistu Arnoldu Šmitu kopīgi sarakstīt grāmatu par Melburnas olimpiskajām spēlēm, ar uzsvaru uz latviešu dalībniekiem. Vēlāk Šmits, diemžēl, atsakās, un es grāmatu Melburna 1956 sarakstu viens un izdodu 1957. gadā.

Rakstu par latviešu sportu galvenokārt Adelaidē Kanādā iznākošajam sporta žurnālam Trimdas sports, ko veiksmīgi vada Gunārs Gubiņš. Žurnāls vēlāk nes nosaukumu Sporta apskats.

1958. g., nolicis attiecīgos eksāmenus, kļūstu par Australian Society of Accountants (Austrālijas Grāmatvežu biedrības) biedru.

1960. g. sidnejietis Jānis Riņģis, kas lietpratīgi un entuziastiski bija organizējis un koordinējis latviešu sporta dzīvi Austrālijā no paša sākuma, atsakās no Austrālijas latviešu sporta pārvaldes vadības, un par vadītāju ievēl mani. Šajā postenī esmu vēl šodien.

1961.g. pirmo reiz dodos ārzemju ceļojumā – uz Jaunzēlandi un rakstu par to AL. Pēc tam gandrīz visus savus ārzemju ceļojumus (līdz 2000. gadam) aprakstu AL (pēc 2000. g. – Laikā).

1964. g., pēc tam, kad latviešu klubs ASK pēdējo reiz kļūst par Adelaides basketbola meistarvienību, beidzu rakstīt par basketbolu The Advertiser un turpinu rakstīt tikai latviešu izdevumiem.

1967. g. apceļoju Fidži un Jaunkaledoniju.

1969. g. pirmo reizi apciemoju savu vecāko brāli, kas, Vācijā izstudējis par ārstu, devās uz ASV, un apceļoju šo valsti.

1972. g. pirmo reiz atgriežos Eiropā, ar olimpiskajām spēlēm (turpmāk OS) Minhenē degpunktā (notiek traģiskais uzbrukums Izraēlas sportistiem un skandalozais vīriešu basketbola fināls starp ASV un PSRS). Iemetu skatu arī citur Vācijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā, Beļģijā, Holandē un Anglijā.

Ceļojumā lietoju Frommera rokasgrāmatu Europe at $5 a Day (Eiropa par $5 dienā), kas izrādās ļoti derīga. Sāku domāt, ka kaut kas līdzīgs būtu vajadzīgs Austrālijai (tobrīd nav). Varbūt vismaz rokasgrāmatu kādam sektoram, piemēram, kur tūristam labi un nedārgi paēst? Kā vecpuisim un slinkam ēdienu gatavotājam man Adelaides budžeta ēdnīcas jau tīri labi pazīstamas. Doma paliek galvā.

Vairākus gadus vakaros mācu biroju organizāciju South Australian Institute of Technology (Dienvidaustrālijas Tehnoloģijas institūtā).

1975. g. dodos uz Japānu. – Nolemju sagatavot rokasgrāmatu par Adelaides ēdnīcām un uzsāku rakstīšanu. Kad manuskripts gatavs, piedāvāju lielākajai Dienvidaustrālijas izdevniecībai. Tā nopietni apsver manu ideju, bet atsakās, motivējot ar to, ka šāda grāmata ik gadus jāatjauno, uz ko tā nav gatava. Izšķiros izdot pats.

1976. g. manas trešās olimpiskās spēles – Monreālā; iemetu aci arī pārējā Kanādā, ASV, Meksikā. Atgriežoties mani sagaida ziņa, ka mana darba vieta – liela eksporta-importa firma – slēdz Adelaides filiāli gada beigās un piedāvā visiem Adelaides darbiniekiem līdzīgu darbu galvenajā birojā Melburnā, sedzot visus pārcelšanās izdevumus.

Pēc iesakņošanās Adelaidē (biju iegādājies zemes bloku un latviešu amatnieki uz tā uzcēla ērtu māju), man nav īstas vēlēšanās pārcelties, taču Adelaidē tobrīd nav man piemērota darba piedāvājuma un piekrītu pārcelties; pārliecībā, ka augstākais divu gadu laikā sameklēšu piemērotu darbu Adelaidē un atgriezīšos...

Melburnā Arnolds Šmits, kas visu laiku vadījis AL sporta nodaļu, aiziet pelnītā atpūtā, un laikraksta īpašnieks un galvenais redaktors Emīls Dēliņš piedāvā sporta nodaļas vadību man, ko ar prieku uzņemos.

Mana grāmatiņa – pirmais neatkarīgais izdevums par restorāniem Adelaidē – Where to Dine in South Australia (Kur pusdienot Dienvidaustrālijā) sagatavota un tiek iespiesta. Tajā aprakstītas tikai 50 ēdnīcas. Doma bija – izpārdot šo, atgūt ieguldījumu un izdot nākošo sējumu ar citām 50. Pārcelšanās labo domu izjauc. Jāsteidzas. Grāmatiņas sadali veicu pats. To izpērk tik labi, ka jāiespiež papildus eksemplāri. Labi draugi un draudzenes apsola turpināt izplatīšanu Adelaidē – un to arī izdara.

Melburnā

1977. g. janvārī pārceļos uz Melburnu. Aizeju pie lielākā dienas laikraksta The Age gastronomijas nodaļas redaktora, uzdāvinu viņam savu Where to Dine un piedāvājos rakstīt arī viņa vadītajai nodaļai. Iepazinies ar manu grāmatiņu, viņš uzaicina mani uzrakstīt laiku pa laikam par kādām Melburnas ēdnīcām – pēc manas izvēles. Tas man nav grūti, jo jau no pirmajās dienās Melburnā sāku vakariņot ārpus mājas, katrreiz citā vietā (pirmajās 500 dienās Melburnā – izņemot divnedēļu atvaļinājumu ārpus Melburnas – ēdu 500 dažādās ēdnīcās. Pēc 11 gadiem biju sakrājis ap 1800 (Adelaidē pāri par 600, Sidnejā ap 140).

Apceļoju Indonēziju, Taizemi, Malaiziju, Honkongu, bet maizes darba slodzes dēļ rakstīt par tām neiznāk.

1978. g. dodos uz pasaules basketbola meistarsacīkstēm Manilā, Filipīnās. Tur izdodas arī pavērot Bagio kūrortā notiekošo pasaules šaha meistartitula izcīņu.

1980. g. no Puertoriko ar pasažieru kuģi apciemoju romantiskās Karību salas.

Arnoldam Šmitam nebija lemts ilgi baudīt brīvdienas – viņu nāve pārsteidza jau 1978. g. septembrī. Viņš ilgus gadus bija ziņojis par Austrālijas latviešu sportu Laikam (ASV). Drīz pēc tam Laika sporta redaktors Vilis Čika uzaicināja mani turpināt Šmita darbu. Es piekritu, taču nekad neesmu ne tuvu bijis tik centīgs rakstu sniegšanā kā Šmits.

1981. g. ceļoju pa Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Grieķiju un Itāliju.

Tajā pašā gadā The Age vadība nolemj sākt izdot The Age Good Food Guide (The Age labā ēdiena pavadonis) un uzaicina arī mani grupā reportieru, kas katrs aprakstīs zināmu sektoru (piemēram, ēdnīcas ar franču, itāļu, Āzijas, Vidējo austrumu ēdieniem, hoteļu smorgasbordus utt.). Labprāt piedalos, jo man sakrātas dažādas Melburnas ēdnīcas pāri tūkstotim. – Publika atsaucība jaunajai rokasgrāmatai ir teicama, un katru gadu nāks klajā jauns izdevums. Piedalos visos (arī dažos pēdējos gados paralēli izdotajā Cheap Eats) – līdz manam pēdējam gadam Melburnā.

1982. g. apceļoju Dienvidāfriku.

1985. gads ir īpaši spraigs. Jau gadiem biju sekojis Latvijas PSR sporta presē Rīgas TTT sieviešu basketbola klubam, daudzkārtējam Eiropas kausa ieguvējam un PSRS meistarvienībai un rakstījis par to AL, taču pirmo reiz ar to iepazīties iznāca 1981. gadā Zviedrijā, kur TTT viesojās draudzības spēlēs. 1985. g. man rodas izdevība vērot TTT oficiālā sacīkstē brīvā valstī, jo TTT bija atkal kvalificējies Eiropas kausa finālspēlei, kas notiktu Viterbo, Itālijā. Dodos turp, atjaunoju pazīšanos ar spēlētājām (visas latvietes) un treneriem. Iemetu aci arī citur Itālijā un pārkuģoju Adrijas jūru, lai ieskatītos Dienvidslāvijā (pēc principa: mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs!).

Mēnešus trīs vēlāk atkal dodos ceļā – vadot Austrālijas latviešu sportistu grupu pirmajās ārzemju Latviešu globālajās meistarsacīkstēs (LGM) Garezerā, Mičiganā (1. LGM radās manā ierosinājumā), viesojoties arī Sietlā, Čikāgā, Mineapolē, Ņujorkā un Toronto ar spēlēm pret vietējiem latviešiem, kur mūs uzņem ar īsti latvisku sirsnību.

1987. g. apmeklēju Slovēniju, Franciju (kur TTT spēlē Lilianas Ronketi Eiropas kausa pusfinālā un uzvar arī finālā) un Portugāli.

Saņemu PBLA Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju Par īpašiem sasniegumiem sporta žurnālistikā.

Gada beigās izbeidzu algoto darbu Melburnā.

G.E.B.
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl