Alfreds (Fredis) Siļķēns

Alfreds Siļķēns.

Ceturtdiena, 2012. gada 1. novembris. Cilvēki nāk un nāk un nāk. Varētu būt pie divi simti, bet tas ir tikai mans minējums. Vairāk ļaužu nekā sarīkojumos Latviešu namā. Es vēroju savus laikabiedrus, un man kļūst skumīgi ap sirdi. Kādreizējie spēka vīri šodien tipina ar spieķi rokās, citi iet vēl itin stalti, un tomēr var manīt, ka gadu nasta spiež plecus. Mēs visi esam nākuši uz Rukvudas krematoriju izvadīt mūsu draugu, kolēģi un ceļa biedru Siļķēnu Fredi pēdējā gaitā. Es sēdu pašās beigās, un daudz kas manām vecajām ausīm no Kolvina Makfersona teiktā paiet garām, bet tas nekas. Tāpēc jau domas neapstājas.

Mans ceļš ar Alfredu (Nē, ar Fredi! Alfreds stāv rakstīts pasē.) ir gājis kopā vairāk vai mazāk turpat 62 gadus. Fredis bija cilvēks ar literāta dvēseli un amatnieka rokām. Viņa sirds piederēja literatūrai, dziesmai, Sidnejas Latviešu teātrim, vīru korim, biedrībai, ģimenei un nacionālai lietai. Viņš bija viens no Sidnejas Latviešu teātra dibinātājiem, stāvējis kūmās literārajai sekcijai un bijis viens no referentiem, viens no SLB dibinātājiem (bijām trīs, nu vairs tikai divi), ilggadīgs SLB priekšnieks un ieņēmis daudz un dažādus sabiedriskus amatus.

Runājot par personīgām attiecībām, es neatceros redzējis Fredi dusmīgu. Viņš bija ļoti pozitīvs cilvēks.

Mēs Fredi reiz Kaleidoskopā pieminējām ar dziesmu. Es to minu, vēlreiz atvadoties.

Uzklausiet visi,
Jauns un vecs,
Mālēts jums priekšā
Tiks dižportrets.
Tautietis šis dižens,
Tautietis šis cēls,
Dzimis un audzis
Malienas dēls.
Sabiedrības pīlārs,
Divu bērnu paps,
Biedrības priekšnieks,
Meistars labs.
Ar zāģi rokā,
Āmurs aiz jost',
Nemitas namu
Labot un post.
Bet pienāk laiks –
Ak, tavu post –
Mazmājas podi
Štopējas nost,
Jumtgalā caurums,
Skapīšu trūkst,
Kantīnē maize
Ne cepas, ne rūgst.
Kur Fredis Siļķēns?!
Viņš visu var,
Nerunā lieki,
Bet dar', dar', dar!

Mūsu līders tu,
Tu vadi, ved
Laikmetā jaunā,
Siļķēnu Fred!
Blakus tev Čečiņš,
Sveilis pie plec',
Aiz tevis stāvam
Jauns un vecs.
Uz priekšu, Fredo,
Sabiedrības klints,
Lai zaļi dzīvo
Visa tava ģints!

Tā mēs Tevi humorīgi sveicām gadus atpakaļ, Fredo! Šodien, Veļupi krustojot, paņem līdzi manis skumīgu sveicienu un manu paldies. Tu esi aizgājis, bet ne aizmirsts. Es Tevi atcerēšos ar smaidu līdz brīdim, kad būs mana kārta doties uz Tā Kunga mājokļiem.

Uldis Siliņš