Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu valodas mācīšana ārpus Latvijas

Dainas Grosas akadēmiskā runa LU dibināšanas atceres aktā Sidnejā 22. sept.

Laikraksts Latvietis Nr. 226, 2012. g. 24. okt.
Daina Grosa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Daina Grosa sniedz akadēmisko runu. FOTO Luize Kaktiņa.

Pirmais turpinājums. Sākums LL225.

Tālāk citēšu Eiropas skolu pētījuma ievadu:

Matīss ir dzimis latviešu ģimenē Beļģijā. Šobrīd viņam ir 4 gadiņi, un viņš ir sācis apmeklēt Briseles latviešu skoliņu. Tā kā Matīsa vecāku darbs saistīts ar Eiropas Savienības institūcijām, Matīsam vēlāk būs iespēja sākt skolas gaitas Eiropas skolā Briselē un mācīties latviešu valodu un literatūru kā atsevišķus mācību priekšmetus jau no pirmās klases līdz pat vidusskolas absolvēšanai. Matīsa tētis un mamma aktīvi piedalās Briseles latviešu kopienas dzīvē, un Matīss pats dejo mazo dejotāju grupiņā. Par Matīsu un viņa mazāko brāli Gustavu varam justies droši – viņi apzināsies, ka ir latvieši, un, iespējams, vēlāk dzīvē atgriezīsies vecāku dzimtenē.

Atšķirībā no Matīsa un citiem latviešu bērniem Briselē un Luksemburgā, kur darbojas Eiropas skolas ar latviešu mācību programmu, citur Eiropā latviešu valodas un kultūras apguve ir vienīgi bērnu vecāku vai brīvprātīgi organizēto nedēļas nogaļu skoliņu rokās. Ka pieprasījums pēc latviskās izglītības ārpus Latvijas aug, liecina straujais skoliņu skaita pieaugums – pēdējo trīs gadu laikā durvis vēra 19 jaunas skoliņas 8 Eiropas valstīs un 2012. gada rudenī tiks atvērtas vēl četras jaunas skoliņas: divas Īrijā (Navanā un Portlīšā) un divas Lielbritānijā (Bristolē un Kentas apgabalā).

Mācības skoliņās notiek nedēļas nogalēs, un pedagogu lomu nereti uzņemas paši vecāki. Mācību process tajās norit citādi nekā tradicionālajās skolās, jo skoliņu uzdevums ir ne tikai mācīt latviešu valodu – turklāt bērniem ar ļoti atšķirīgām valodas priekšzināšanām, bet arī veidot izpratni par Latviju un tās kultūru. Tas, kas Latvijas bērniem šķiet pašsaprotams, piem., ka Latvija ir neatkarīga valsts un ka tā ir vieta, kur dzīvo vairums latviešu, ārvalstīs dzimušajiem bērniem ir īpaši jāizskaidro, nereti situācijā, kad bērns latviešu valodu mācās kā otro valodu. Gadās, ka bērnos raisās protests, jo mācības saistītas ar papildu intelektuālo piepūli, tāpēc skoliņās īpaša uzmanība tiek pievērsta bērnu pieradināšanai pie latviešu valodas, tās iemīlēšanai caur rotaļām un spēlēm, nevis „iekalšanai“. Jāatzīmē arī tas, ka atsevišķās skoliņās tiek organizēta latviešu valodas apmācība pieaugušajiem.

Eiropas skolas

Īsumā par Eiropas skolām – tā ir vesela 15 skolu sistēma, kuru mērķis ir nodrošināt izglītību Eiropas Savienības (ES) institūciju darbinieku bērniem. Tur paredzēta dažādu tautību bērniem apmācība galvenokārt vai nu angļu, vācu vai franču valodā – tā saucamajās plūsmās, bet vienlaikus arī piecreiz nedēļā valodas mācības dzimtajā valodā, tādā veidā veicinot audzēkņu atvērtību dažādām kultūrām, tai pat laikā saglabājot viņu nacionālo piederību. Latviešu valodu vēl diemžēl nemācās pietiekoši bērnu, lai tiktu izveidota atsevišķa patstāvīga latviešu plūsma, bet tomēr liels panākums, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir izstrādājusi atsevišķu metodiku latviešu valodas un lit. mācīšanai un arī veic mācību procesa uzraudzību. Latvijas valdība un Eiropas skolas senāts ir apstiprinājis latviešu valodas programmu vidusskolai (plāni ir šogad iesniegt arī pirmsskolas un pamatskolas programmu apstiprināšanai).

Lielākā daļa latviešu nedēļas nogales skolu Eiropā atrodas valstu galvaspilsētās un tā arī sanāk, ka dažām skolām ir laimējies, ka Latvijas vēstniecībā atvēlētas telpas skolas nodarbībām – Beļģijā, Somijā un Šveicē.

Pēc aptaujas datiem, no 38 skolām Eiropā, 19 ir jaunākas par 3 gadiem, un, atskaitot Londonu un Stokholmu, Minsteri un Briseli, visas ir pastāvējušas mazāk nekā 10 gadus. Dažas skolas arī neiztur. Pirms 5 gadiem biju aizbraukusi apciemot latviešu skolas Dānijā – Kopenhāgenā un Vejlē, kā arī Hāgā, Nīderlandē. Šīs skolas diemžēl piecus gadus vēlāk vairs nepastāv katra sava iemesla dēļ, lai gan nupat man Dānijas pārstāve ziņoja, ka tomēr Vejlē vēl notiek regulāri ģimeņu pasākumi. Te nu var arī redzēt, ka skolas Eiropā nav vienmēr noturīgas. Viss atkarīgs no ģimeņu intereses līmeņa un vadības spējas pielāgoties. Bieži arī nauda spēlē lomu, ja iznāk par daudz dārgi un sarežģīti īrēt skolai telpas, īpaši, ja nav skaidrības, vai skolēni nāks regulāri, tad skolas darbība arī izsīkst.

Skolotāji jaunajās diasporas skolās, kā tās tagad tiek dēvētas, lai gan daudzi ar pedagoģisko izglītību, tomēr taustās un meklē labākos veidus kā strukturēt skolas. Bieži skolas sākas kā spēļu grupas, latviešu nodarbību pulciņi, kur sanāk kopā grupiņa vecāku un grib saviem bērniem reizi pa reizei dot iespēju būt kopā ar citiem latviešiem un kaut ko pie viena arī padarboties un iemācīties. Ar laiku bērni kļūst vecāki, un tad nu jādomā tālāk, vai nodarbības pietiekoši bērnus stimulēs, īpaši valodas ziņā, un tā nu arī sākās formālākas mācības. Ar formālām mācībām domāju bērnu sadalīšanu pa vecuma grupām tā, lai var gūt iemaņas lasīšanā, rakstīšanā ar mācību vielu, kas piemērota pareizam vecumam. Briseles sestdienas skolā, piemēram, jau varēju pirms pāris gadiem novērot, ka skolas attieksme pret mācībām ir nopietna – izmantotas mācību grāmatas no Latvijas, skolotāji māca ģeogrāfiju un vēsturi ar domu, sagatavot bērnus uz atgriešanos Latvijā. Un Briselē tas arī loģiski – jo diplomātu ģimenes arī atgriezīsies Latvijā pēc nodienētā laika, un tā nu šīs mācības ir svarīgas, lai varētu tikt līdzi mācībām vēlāk Latvijā.

Jaunums arī ir tas, ka ar šo mācību gadu Ministru kabineta noteikumos ir iestrādāts noteikums, ka IZM ir jāpiedāvā bērniem, kas no ārzemēm atgriezušies uz Latviju, iespēju dabūt papildus apmācību, ja tāda būtu vajadzīga.

Latviešu skolu skolotājiem Eiropā svarīgs bijis atbalsts, ka ir iespēja kādā brīdī uzlādēt baterijas, gūt informāciju par mācību vielu, ko var izmantot, par mācību metodiku, morāls atbalsts, tikšanās ar citiem skolotājiem, kas dara līdzīgu darbu un lai var pārliecināties, ka darbs, ko katrs dara savā pasaules pusē, nav veltīgs, ka tas viss kopā kā liela saliekamā bilde palīdz uzturēt latviešu valodu dzīvu visās pasaules malās. Šo atbalstu pēdējos piecus gadus kopīgi sniegusi Latviešu valodas aģentūra (vai LVA) un PBLA.

LVA un PBLA

Kopīgi un pamīšus, kā nu kuru gadu bijuši līdzekļi – LVA un PBLA ziemeļu puslodes vasarā Rīgā (arī Lielvārdē vienu gadu) ir rīkojušas konferences, seminārus, kursus, kur skolotājiem ir bijusi iespēja smelties zināšanas un piedalīties pieredzes apmaiņā. Nupat arī šī gada februārī Bradfordā, Lielbritānijā pirmoreiz Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā pulcināja skolotājus no Lielbritānijas un Īrijas seminārā, kur viņi pārsprieda skolu darbību un nākotnes virzienus. Šo nedēļas nogali latviešu īpašumā Mūsmājas, Lielbritānijā notiek otrs šāds seminārs.

Gan LVA, gan PBLA pēdējos gados ir arī izdevušas mācību līdzekļus, kas noder tieši ārzemju latviešu skolu vajadzībām. Latvijā ir liels mācību līdzekļu klāsts, ko var izmantot, bet ne visi līdzekļi ir piemēroti ārzemju latviešu mērķauditorijai. Ir vajadzīga viela, kas ir vieglākā valodā un saistoša, un to arī LVA un PBLA ņem vērā pie mācību vielas izstrādes. LVA arī veidojuši latviešu valodas apmācības programmas iesācējiem divos vecuma posmos, kas lieti noder ne tikai Latvijā, mācot valodu imigrantiem, bet arī ārpus Latvijas, kā arī tālākizglītības programmu diasporas skolotājiem.

Attiecībā uz skolēniem ir novērots, un ELA pētījums to apstiprina, ka tāpat kā trimdas skolās, visbiežāk sastopamais bērnu vecums latviešu skolās ir no 4 līdz 12 gadiem. Ir vieglāk pierunāt un piesaistīt bērnus skolām, ja ir saistošas nodarbības un tādas visvieglāk noorganizēt jaunākām vecuma grupām. Kad pienāk pusaudžu vecums un bērniem ir jau savi uzskati un skaļāka balss, ir jādomā par iespējām nodrošināt viņu turpmāko vēlēšanos līdzdarboties skolā. Un tas ir liels izaicinājums.

Tupmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com