Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Vai Eduarda Veidenbauma dzejas pirmie panti ir attiecināmi uz patreizējo Latvijas valsti? Vai to, ko mēs ticībām sējām tādā cerībā pirms divdesmit un drusku gadiem ir uzdīdzis?

Pirms nedaudz gadiem, kad sākās lielā emigrācija darba meklējumos uz rietumiem, tad bija viegli prognozēt Latvijas valsts ekonomikas sabrukumu un pat valsts neatkarības beigas. Bet laiks ir parādījis, ka esam sīkstāki, un tā kā tuksneša stādi, nav jāsagaida, ka viss sētais jau nākamajā gadā uzdīgs.

No otras puses, nevaram arī lielā pašapmierinātībā teikt, ka viss ir kārtībā. Ja Nacionālais attīstības plāns pareģo tautiešu atgriešanās Latvijā, tad tas tomēr nav nekāds garants, ka tā notiks. Šodienas virtuālā pasaulē mums ir lielākas iespējas saturēt mūsu tautu kopā par spīti ģeogrāfiskam attālumam. Sabiedriskie tīkli un ziņu portāli ir tik pat pieejami Latvijā kā citur brīvā pasaulē.

Virtuālā tuvība – virtuālās saites. Tās ir labas un vērtīgas, bet mūs tomēr ir tik maz, ka jāsatiekas sejā. Vai kāds zinātnieks ir izpētījis cik bieži latvietim nākas tikties sejā ar citu latvieti, salīdzinājumā ar to, kā tas ir, piemēram vāciešiem, itāļiem vai krieviem? Gan savās zemēs, gan tanīs zemēs, kur viņi nav pamattauta. Socioloģijā svarīgs pētījuma objekts ir tieši šie sabiedriskie tīkli, un tie ir zīmīgi faktori valodas uzturēšanā.

Veidenbauma dzeja ir pārsvarā pesimistiska, pilna ar domām par nāvi. Vai tad ir pārsteigums, ka viņš mira tikai 24 gadu vecumā? Atjaunotā Latvijas valsts ir jau de facto 20 gadus veca, un netrūkst valsts nāves piesaucēju. Tā nedrīkst lietas kārtot. Mūsu valsts nav ne perfekta, ne bezcerīga – tā ir īsta, reāla un mūsu. Un tā mums jākopj un jāsargā. Ne tikai ar skaistām frāzēm, bet ar godīgu, mērķtiecīgu darbu. Virsmērķis – nodrošināt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu Latvijas teritorijā. Apakšmērķis – celt visu Latvijas iedzīvotāju labklājību, nepārkāpjot pirmo mērķi.

Veidenbaums varēja arī būt optimists:

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

GN
2012. g. 26. sept.