„Sveika, Latvija!“

Palielināt / Enlarge

„Sveika, Latvija!“ brauciena dalībnieki kopā ar audzinātājiem pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Pēteris Jansons.

Palielināt / Enlarge

„Sveika, Latvija!“ brauciena dalībnieki kopā ar audzinātājiem un skolēniem no apciemotajām Latvijas skolām pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Pēteris Jansons.

Palielināt / Enlarge

Toms Dārziņš stāda koku. FOTO Pēteris Jansons.

Palielināt / Enlarge

Brauciena dalībnieki Āraišu ezerpilī. FOTO Pēteris Jansons.

Palielināt / Enlarge

„Sveika, Latvija!“ brauciens. FOTO Pēteris Jansons.

Palielināt / Enlarge

Brauciena dalībnieki Rūdolfa Blaumaņa dzimtajās mājās „Brakos“. FOTO Pēteris Jansons.

Palielināt / Enlarge

Brauciena dalībnieki Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. FOTO Pēteris Jansons.

Sveika, Latvija! ir Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Izglītības nozares programma, un pirmais tās ceļojums uz Latviju norisinājās 1997. gadā. Šogad, 2012. gadā – Eiropas vasarā bija divas Sveika, Latvija! grupas: pirmā grupa bija no 8. jūnija – 22. jūnijam, otrā no 9. līdz 22. augustam.

Nu jau vairākus gadus Sveika, Latvija! programmā piedalās arī skolēni no Austrālijas, ko izkārto Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), kas arī atbalsta bērnu piedalīšanos braucienā. Var piedalīties latviski runājoši bērni, kuri beiguši 8. klasi latviešu pamatskolās vai apmeklē Annas Ziedares Vasaras vidusskolu un kuri ir vecumā no 13-15 gadiem. Sveika, Latvija! programmas maršruts izstrādāts, vadoties pēc iepriekšējo gadu pieredzes. Šis ir arī izglītojošs ceļojums, kura laikā bērni iepazīstas ar Latvijas ģeogrāfiju, vēsturiskām vietām, tiekas ar saviem vienaudžiem Latvijā. Vietās, kuras tika apmeklētas, bija zinoši gidi, bet interesanta lieta, kas Sveika, Latvija! programmā bija paredzēta, ir tā, ka katram dalībniekam jau mājās bija jāsagatavo neliels referāts par tēmu, ko jau viņš vai viņa bija saņēmuši pirms ierašanās Latvijā. Šīs programmas laikā bērni cenšas runāt tikai latviski gan ar audzinātājiem, gan skolēniem Latvijā un, protams, arī savā starpā.

Šovasar Sveika, Latvijā! programmās piedalījās trīs skolēni no Austrālijas: Lija Andersone un Toms Dārziņš no Melburnas un Kārlis Dragūns no Sidnejas.

Esmu uzrunājusi visu trīs Latvijas ceļotājus, lai dzirdētu ko viņi stāsta par saviem iespaidiem pēc šī brauciena.

Šodien redakcijā tiekos ar Tomu Dārziņu, kurš piedalījās šis vasaras Sveika, Latvija! otrajā grupā.

Ilze Nāgela: Cik ilgi Tu jau mācies latviešu skolā?

Toms Dārziņš: Melburnas Daugavas skolā es mācos kopš sagatavošanas klases no 4 gadu vecuma un, tāpat kā esmu bijis Austrālijas skolā, 11 gadus. Abās skolas mācos vienlaicīgi. Man tas patīk.

IN: Atceros, ka Tu pagājušās Kultūras dienās Melburnā dziedāji Kopkora koncertā. Vai Tu dziedāsi šogad Adelaidē Kultūras dienu Kopkora koncertā?

TD: Ja man būtu laiks mācīties dziesmas, es dziedātu.

IN: Vai Tu šogad pirmo reizi biji Latvijā? Ja ne, tad kuru reizi Tu jau apciemoji Latviju?

TD: Šī bija mana otrā reize, kad es biju Latvijā. Pirmo reizi biju, kad mācījos 7. klasē, tas bija pirms trim gadiem. Tad tur biju kopā ar ģimeni; mēs redzējām daudzas vietas, varbūt pusi no Latvijas apskatījām.

IN: Vai biji agrāk piedalījies Sveika, Latvija! braucienos?

TD: Nē, šī bija mana pirmā reize, kad es piedalījos Sveika, Latvija! organizētā braucienā. Pavisam kopā mēs bijām 24 bērni: 4 no Kanādas, 19 no Amerikas, es biju vienīgais no Austrālijas; vēl bija 4 audzinātāji. Tas bija šīs vasaras (Eiropas vasaras) otrais Sveika, Latvija! brauciens.

IN: No kurienes bija audzinātāji?

TD: Visi audzinātāji – Pēteris Jansons, Kārlis Lenss, Krista Kubuliņa un Aija Abena – bija no Amerikas un mūsu vadītāja Anita Ozoliņa 10 gadus ir dzīvojusi Rīgā. Visi audzinātāji bija pretimnākoši, palīdzīgi un daudz zināja par Latviju. Viņi arī man lika justies drošam.

IN: Kas bija tas, kas Tevi visvairāk pārsteidza šajā ceļojumā?

TD: Mani pārsteidza tas, cik daudz lietas un vietas, ko redzēt ir Latvijā. Mēs tur bijām divas nedēļas, mēs redzējām ļoti daudz no Latvijas, bet, protams, ne visu. Latvijā ir tik daudz lietas ko redzēt! Un tieši tas arī mani pārsteidza, ka kaut arī tik daudz ko redzējām, tad vēl palika daudz neredzēta. Otra lieta, kas mani pārsteidza, bija tas, cik labi organizēts bija Sveika, Latvija! brauciens. Anita Juberta un Anita Ozoliņa bija tik daudz darbu pielikušas; tas bija brīnišķīgi.

IN: Kas šajā ceļojumā bija tieši tā, kā Tu biji iedomājies, ka būs?

TD: Es biju daudz domājis par to, kā tas būs. Rīga izskatījās tieši tāda pati, un par to varbūt es biju domājis. Man Rīga ļoti patīk.

IN: Vai tiekoties ar Latvijas skolēniem, varēji sazināties, lietojot tikai latviešu valodu?

TD: Ceļojuma laikā mūsu grupa divas reizes satikās ar vietējiem Latvijas skolniekiem. Mums arī katram iedalīja skolnieku, kas par mums katru gādātu. Mēs visi varējām ļoti labi sarunāties. Latvijas bērni zināja angļu valodu, taču mēs latviešu valodu zinājām labāk nekā viņi angļu. Mēs sarunājāmies gandrīz visu laiku latviešu valodā. Vienīgais izņēmums bija, ja mēs nezinājām kādu vārdu latviski, tad pajautājām to mūsu draugiem, un mūsu draugi zināja. Kopumā mēs runājām tikai latviski.

IN: Vai Tu iemācījies daudz jaunus vārdus vai teicienus latviešu valodā?

TD: Dažus jaunus teicienus, bet kas bija interesanti, ka dažus teicienus mēs burtiski tulkojām no angļu valodas, un tad Latvijas bērni nesaprata, ko mēs runājam. Tad Latvijas bērni mums pastāstīja, kā tas būtu jāsaka latviski. Kā daļa no šī brauciena programmas bija tā, ka mēs katru dienu pierakstījām kādu jaunu vārdu, ko bijām iemācījušies. Jaunie vārdi, ko iemācījos, bija: zaķkāposts (clover), atbaidošs (scary), taret (to remove fish from nets).

IN: Vai vēlētos atkal doties uz Latviju? Varbūt pamācīties kādu mācību gadu?

TD: Es ļoti gribu atkal doties uz Latviju. Es gribētu apskatīt daudzas vietas, jo kaut arī mēs ļoti daudz redzējām, mēs visu neredzējām. Ja es varētu, ja man būtu tāda iespēja, es gribētu kaut vienu gadu studēt Latvijā, tas būtu brīnišķīgi.

IN: Vai šajā braucienā ieguvi jaunus draugus – latviešus no Amerikas, Latvijas?

TD: Kad es devos uz Latviju, es tur nevienu no grupas nepazinu, bet tagad man viņi visi ir draugi. Man ir labi draugi visi tie, kas bija no Amerikas un Kanādas. Es ļoti labprāt viņus apciemotu atkal Latvijā vai Amerikā, tas būtu ārkārtīgi labi. Ar Latvijas bērniem mēs tikāmies katru reizi tikai vienu dienu, bet iepazinos ar viņiem, ar dažiem iedraudzējos, un būtu ļoti labi viņus atkal satikt! Ar Latvijas skolēniem mēs vēlāk satikāmies vēl Noslēguma ballītē.

IN: Vai bijāt vairāk puiši, vai meitenes? Visi bija apmēram Tavā vecumā?

TD: Bijām gandrīz līdzīgās daļas, varbūt meitenes bija par trim vairāk. Ne gluži manā vecumā, es biju viens no vecākiem mūsu grupā, lielākā daļa bija 12-13 gadīgi un daži bija 15 gadus veci, mani ieskaitot.

IN: Kādi bija Tavi spilgtākie šī brauciena iespaidi? Kas Tev vislabāk patika?

TD: Viena no atmiņām, tas bija pārsteigums, kad gājām uz Okupācijas muzeju. Es jau tur biju bijis pirms trim gadiem un apmēram zināju, kas tur būs, bet pēkšņi tur satieku Vairu Ziedari no Melburnas, kura, izrādās, tagad tur strādā kā vasaras internists. Es viņai jautāju: Ko Tu te dari? Viņa saka: Es būšu jūsu gids. Tas man bija tiešām pārsteigums. Viņa bija ļoti labs gids, zināja pastāstīt, kas mums īpaši interesē; stāstīja daudz dažādu atgadījumus, stāstus.

Bijām Pēterbaznīcas tornī uzbraukuši, laiks bija auksts, bet nelija, nebija apmācies. Mēs tālu un labi varējām visu redzēt, tas bija iespaidīgi.

Mēs nopirkām puķes un aizbraucām uz Brāļu kapiem. Mums katram, gatavojoties šim braucienam, bija jāsagatavo viens referāts, un tad tas, kas bija gatavojis referātu par Brāļu kapiem, to tur nolasīja. Bijām Dziesmu svētku estrādē, tā ir pārsteidzoši ļoti liela. Ļoti interesanti bija Likteņdārzā. Skaista bija Aglonas baznīca. Latgalē apmeklējām Maizes muzeju, kur mums pastāstīja, kā senie latvieši maizi cepuši. Tur varējām nogaršot svaigi ceptu maizi; tā bija ārkārtīgi garšīga.

Preiļu estrādē bijām uz Prāta Vētras koncertu, satikām mūziķus pirms koncerta aizskatuvē, nofotografējāmies ar viņiem kopā, viņi iedeva savus autogrāfus mums. Koncertā bija visas jaunā kompaktdiska dziesmas, bija dažas no vecajām, bet žēl, ka Lidmašīnas nebija, ko man būtu ļoti gribējies dzirdēt dzīvajā koncertā.

Vēl gribētu pieminēt viesošanos pie keramiķa Ušpeļa. Viņš parādīja mums kā gatavo māla podu, parādīja krāsnis, kurās podus apdedzina, parādīja savus darbus – ļoti skaisti. Gulbenē pabraucām ar mazo šaursliežu bānīti. Uzkāpām Gaiziņkalnā; laiks bija ļoti vējains, bet redzējām skaistus skatus. Interesanti bija Blaumaņa Braku muzejā, Kārļa Skalbes Saulrietos. Man ļoti patika un likās ļoti dīvains Āraišu ezerpils muzejs, kaut ko tādu nebiju agrāk redzējis.

Aglonā un Allažos tikāmies ar to skolu skolēniem. Viņi mums parādīja savas skolas, un kopā ar viņiem spēlējām dažādas spēles. Amerikāņi iemācīja spēlēt amerikāņu futbolu. Rundāles pils un tās lielais rožu dārzs man patika, apskatījām arī Lestenes kapus un baznīcu, kur norisinājās restaurēšanas darbi. Bijām Liepājā, Ventspilī, un katrā vietā kāds no mūsu grupas nolasīja savu referātu, kas bija saistīts ar konkrēto vietu. Brīnišķīga vieta bija Kolkas rags – tur, aizejot līdz raga galam, bija ļoti dīvaina sajūta – visapkārt jūra.

IN: Par kādu tēmu bija Tavs sagatavotais referāts?

TD: Mana referāta tēma bija par Latviju Olimpiādē, un es to nolasīju Siguldā, kad apmeklējām bobsleja trasi.

IN: Kā, Tavuprāt, atšķiras Latvijas, Austrālijas un Amerikas jaunieši? Kas jums kopīgs? Kas atšķirīgs?

TD: Amerikas bērniem bija, manuprāt, jocīgs akcents. Visiem mums bija līdzīgas intereses.

IN: Kādas jaunas atziņas guvi no šī brauciena?

TD: Viena lieta – tur bija ļoti skaisti, otra lieta – es nebiju iedomājies, ka Latvijā būs tik daudz interesantu lietu ko redzēt. Es noteikti gribētu satikt savus šajā braucienā iegūtos draugus; apciemot viņus Amerikā, Kanādā un Latvijā. Audzinātāji bija par visu ļoti rūpējušies, plānojuši un domājuši. Mēs visi jutāmies ērti un viss, ko redzējām un piedzīvojām, bija ļoti interesanti, par ko es esmu ļoti pateicīgs.

Mūsu saruna vēl nebeidzas, mēs runājam vēl un vēl, jo tiešām daudz redzēts, un Tomam ļoti daudz iespaidu sakrājies.

Pirms diviem gadiem – 2010. gadā, kad Melburnas Daugavas skolas skolotāja Daina Jefimova atgriezās no šāda brauciena, kurā pavadīja skolēnus no Melburnas, viņa teica: „Vecāki, veiciniet, lai jūsu bērni piedalās šādā braucienā!“ Arī es pievienojos viņas vēlējumam.

Ilze Nāgela