Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Stāv, sēž, guļ

Aijas Rozentālas pārdomas par „pareizu valodu"

Laikraksts Latvietis Nr. 37, 2009. g. 19. maijā
Aija Rozentāla -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mīkla: Latviski stāv, angliski sēž, krieviski guļ. Kas tas ir?

Būdama Austrālijā ievēroju, ka angliski par mantu, kas kaut kur mētājas, stāv nelietota kādā istabas kaktā, pagalmā vai kur citur, saka sēž. Nesen izdzirdēju kādu krievieti apzīmējam tādu pašu situāciju un izrādās – krieviski tad saka guļ.

Tātad latviski būtu: Nenosūtītā kartiņa stāv uz galda jau labu laiku.

Angliski: Nenosūtītā kartiņa sēž uz galda jau labu laiku.

Krieviski: Nenosūtītā kartiņa guļ uz galda jau labu laiku.

Interesanti, ka trīs valodas katra izmanto citu salīdzinājumu ar kādu galveno cilvēka ķermeņa stāvokli. Valoda kā zināms ir prāta rīks, tāpēc atšķirīgs vārdu lietojums liecina arī par atšķirīgu apziņas musturu un realitātes izjūtu. Reizēm ir nāvīgi aizraujoši aizdomāties par to, kā dažādās valodās atspoguļojas tautu mentalitāte un dzīves apstākļi, taču neprofesionālis te var ātri vien iebraukt auzās. Piemēram, somu valodā jēdzienus ciemiņš un svešs apzīmē ar to pašu vārdu vieras. Viens teiks: tas tāpēc, ka, bargajos ziemeļos dzīvojot, ikviens svešais, kas klauvē pie durvīm, ir uzņemams kā gaidīts ciemiņš. Cits teiks, ka tas ir tikai loģiski: ciemiņš taču nav mājinieks, tātad ir svešs. Vēl citam varbūt rastos skaidrojums no salīdzinošās valodniecības viedokļa. Tāpēc šo tēmu, lai cik tā vilinoša, nebūdama valodniece, atstāju aizrautīgām virtuves sarunām, un rakstīšu vairāk par valodu savstarpējo mijiedarbību.

Reiz skatījos kādu DVD filmu ar šaušalīgi sliktu tulkojumu latviešu valodā. Tulkotājs acīmredzot bija krievs, jo brīžam titru jēgu varēja saprast vienīgi, latvisko teikumu pārtulkojot uz krievu valodu, kur nesakarīgi savirknētie vārdi ieņēma jēgpilnas vietas. Pazīstot dažu labu DVD izplatītāju, pieņemu, ka tulkojuma kvalitāte droši vien ir atbilstoša samaksai, tāpēc tulkam šoreiz nepārmetīsim. Taču šis piemērs mums ļauj aizdomāties par valodu atšķirībām. Bērnībā mēs visi iemācāmies savu pirmo valodu, un tā kļūst par ko līdzīgu default iestatījumam datorā, mūsu valodiskā domāšana (un domāšana vienmēr ir valodiska) tiecas skriet pa šo gultni. Tā nu arī nākamās valodas mācoties, lietojam pierastās teikumu konstrukcijas, pārceļam jaunajā valodā iepriekšējās valodas detaļas, izteicienus, līdz svešvaloda iegājusies tiktāl, ka arī domas skrien pēc tās musturiem. Savukārt, daudz runājot citā valodā, tās konstrukcijas ienāk arī dzimtajā mēlē. Mūsu prāts ieskrējies pa citām sliedēm, un notiek mijiedarbība. Mācoties svešvalodas, mēs arī apjaušam, ka tajās ir vārdi vai izteicieni, kas situāciju raksturo daudz precīzāk nekā atbilstošais teiciens mātes valodā – mēs esam bagātinājuši savus izteiksmes līdzekļus, spēju apzīmēt realitāti ar vārdiem un niansētāk to izprast.

Reizēm tam visam ir tikai subjektīva vai sadzīviska nozīme, taču, plašākā mērogā raugoties, šāda mijiedarbība norit arī jebkurā valodā kopumā, veido un maina to. Katra valoda ir daudz paņēmusi no citām, ar ko tai vēstures gaitā bijusi darīšana. Senākā slāņa aizguvumi organiski iekusuši runā un rakstībā, tos atšifrēt prot tikai lingvisti. Jaunākus aizguvumus sauc par svešvārdiem, vai, piemēram, somiski – par kultūrvārdiem, tādējādi norādot, ka šādus vārdus lieto izglītoti cilvēki. Un tad vēl ir dažādi nevēlami pārņēmumi, tā saucamie barbarismi, kas ir dzīvelīgi kā savā vaļā auguši ielas bērni. Līdzīgi varētu iedalīt arī teikumu konstrukcijas un citus valodas veidojumus. Pirmie divi valodu mijiedarbības rezultāti ir akceptēti, taču pēdējie – dažādi spontāni radušies jauninājumi – parasti ir iemesls diskusijām. Kā nesen dzirdēju, mēdz runāt par divām attieksmēm valodas politikā: franču skolu un angļu skolu. Pirmā strikti cenšas sargāt savas valodas tīrību un visiem apzīmējumiem izdomāt savus vārdus, otrā ļauj valodai brīvi plūst. Reālajā dzīvē starp šīm divām nometnēm tad arī ceļojam.

Kamēr dzīvojam, elpojam un attīstāmies, tas pats attiecas arī uz valodu kā dzīvu veidojumu. Latvijā valodas politika ir samērā noteikta un šķiet, ka latviskošanas/adaptēšanas līmenis ir diezgan augsts. Ārzemnieki bieži vien ir nesaprašanā, kāpēc latvieši tik ļoti cenšas ravēt pārņēmumus no citām valodām. Jāteic gan, ka latvieši šai ziņā nav visstriktākie, ir dzirdēts, piemēram, par islandiešiem, kas visām lietām atraduši savus nosaukumus, un cittautībnieks var sviedriem vaigā mācīties jaunus burtu veidojumus pierasto svešvārdu vietā. Latviešu valodas runātāju nav daudz; man šķiet, viens no galvenajiem iemesliem ravēšanai ir tas, ka mūsu ir maz. Nelielas tautas bailes par savu pastāvēšanu un centieni nosargāt un saglabāt savu valodu. Atbilstoši politiskajai un saimnieciskajai vēstures situācijai, mainījušās galvenās ietekmētājvalodas. Kādreiz tā bija vācu valoda, tad krievu un tagad angļu. Tā nu katrā laikā bijuši savi barbarismi, kurus pūristi centušies izskaust, to vietā ieviešot latviskus aizstājējus. Reizēm tas izdodas labi, citreiz ne visai. No pēdējā laika veiksmīgajiem jaunvārdiem var minēt brand – zīmols, spam – mēstule (mēsls+vēstule). Izdomāt jaunus apzīmējumus ir visai aizraujoši, taču tauta, protams, runās, kā gribēs. Jaunvārdos cilvēki ir jāiemīlina, citādi tie neiedzīvosies. Skaidrs, pasaule taču bojā neaizies, ja mēs teiksim: kartiņa uz galda sēž vai guļ. Lai arī tas nebūtu latviski, tomēr ar laiku ieietos, varbūt pat kuplinātu valodu. Atskatoties uz dažādiem ģermānismiem, kas iepriekšējās paaudzēs bijuši visai spēcīgi, taču tagad (vismaz Latvijā) tiek reti lietoti, tie šķiet pat apetītelīgi. Ankambaris, ausguse vai gurtīte īstajā vietā lietoti nav nekāds fēleris, tikai bagātina izteiksmes līdzekļu klāstu. Droši vien tos vieglāk pieņemt arī tāpēc, ka no vācu valodas ietekmes esam drošā attālumā, šie aizguvumi vairs neapdraud mūsu valodas tīrību un pastāvēšanu. Par aktuālajiem aizguvumiem toties laužam šķēpus. Robeža starp vēlamajiem un nevēlamajiem valodiskajiem aizguvumiem un kompromisiem ir trausla un diskutabla. Ir dažādi valodnieku viedokļi un dažāda valodas izjūta katram no mums. Man pašai likumi gan patīk, gan nepatīk: tie rada kārtību un nodrošina līdzīgu valodas uztveri, toties ierobežo radošo garu. Šķiet, valodas politikai būtu jāļauj valodai, pamatojoties uz esošajām likumībām, dzīvot brīvi, un jācenšas ieviest dzīvotspējīgus jauninājumus klāt nākušo reāliju apzīmēšanai.

Tā, es te runāju par pareizu valodu, taču tagad jautājums vērīgajiem: kuru vārdu es pati lietoju nepareizi? (Jā, lūdzu, nepārcentieties, iztiksim ar vienu…) Pēc pareizas gramatikas likumiem man ir mācīts, ka nedrīkst teikt kartiņa. Pamazināmā forma no vārda karte ir kartīte. Raugi, likums nosaka, ka lietvārdam deminutīvā jāsaglabā tā pati deklinācija, kas pamatformā. Karte ir 5. deklinācijas vārds, taču kartiņa būtu 4. deklinācija, tāpēc tāds vārds neder, jālieto 5. deklinācijas vārds kartīte. Vairumā gadījumu mēs tā arī runāja: kaķis-kaķītis (nevis kaķiņš), gulta-gultiņa (nevis gultīte) utt. Tieši pēc kļūdaini veidotiem deminutīviem šad tad var atšķirt nelatviešu runu. Tomēr es nesen nolēmu tā: dažiem vārdiem ir iegājies lietot nepareizās galotnes un manis pēc tā lai arī paliek. Ābolītis un kartiņa laikam ir visbiežākie piemēri. Manuprāt, vispār ir jābauda spēja izteikties saviski, pateikt tieši to, ko gribas, tieši tā, kā gribas. Ja reiz dzīvojam, tad ar prieku – gan valodā, gan vispār. Un droši vien tā dēļ nebūt nav jāiepazīstas ar visiem atbilstošajiem likumiem. Ne vienmēr ir jāzina likums, lai tam sekotu vai to pārkāptu.

Par visu šo aizdomājoties, nāk prātā epizode kādā Kurta Vonnegūta grāmatā. Sieva savam vīram, gleznotājam-abstrakcionistam jautāja apmēram tā: Kāda velna pēc tev bija jāmācās glezniecība, ja tu tikai ķēpā krāsu pleķus, ko spējīgs uzķellēt jebkurš muļķis? Vīrs atbildēja: Atšķirība starp mākslinieku un diletantu ir viena. Mākslinieks prot arī, re, tā. To teicis, viņš noplēsa no sienas atlipušu tapetes gabalu (Vai tamlīdzīgi, šī grāmata, ai, cik sen lasīta!) un vienā rāvienā uzzīmēja dēlu portretus, kas bija uz mata līdzīgi prototipiem. Pratējam, zinātājam ir izvēles brīvība: darīt pareizi vai darīt pa savam. Katra situācija ir atšķirīga, taču reizēm arī valodā likumu zināšana noder. Kaut vai tāpēc, lai ar lielu baudu varētu tos pārkāpt.

Aija Rozentāla
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com