„Ulis. Sūdzība liktenim“

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Ulis. Sūdzība liktenim“ vāks.

Pauls-Vīgnere, E. Ulis. Sūdzība liktenim. – Rīga: Mansards, 2012. – 135 lpp.

Apgāds Mansards jūlija sākumā laidis klajā populārās latviešu tekstilmākslinieces, Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) titula Gada Mākslinieks un zelta medaļas 2010. gadā ieguvējas Edītes Pauls-Vīgneres grāmatu Ulis. Sūdzība liktenim.

Kā norādīts darba nosaukumā, tas vēstī par mākslinieces traģiski bojā gājušā dēla Paula Vīgnera, kuru ģimene un draugi mīļi saukuši par Uli, dzīvi un likteni. Savukārt otrs grāmatas nosaukums Sūdzība liktenim ir ieraksts, ko autore atradusi sava dēla privātajās piezīmēs. Izdevums ilustrēts košiem attēliem: gan Paula Vīgnera mākslas darbu reprodukcijām, gan fotoattēliem no ģimenes personīgā arhīva.

Grāmatu iespējams izlasīt vienā vakarā – stāstījums ir saistošs, interesants, taču uz lasītāju, iespējams, atstās ļoti nomācošu iespaidu. Tas ir autores vēstījums par savu un sava dēla dzīvi jeb to Golgātas ceļu, kas viņiem bijis jāiziet 25 gadu garumā. Darba sākumā ieskats mākslinieces pašas bērnības un jaunības dienās, kad viņa ar saviem vecākiem un brāli (komponistu Raimondu Paulu) dzīvojusi nelielā namiņā Pārdaugavā – Nordeķu ielā, ko ieskāvis plašs dārzs. Tam seko stāstījums par Uļa gaitām bērnībā, un pavisam drīz pirmais traģiskais pavērsiens – jaunā puiša nokļūšana psihiatriskajā slimnīcā. Tas notiek pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, brīdī, kad māte veselības problēmu dēļ pati ievietota citā Rīgas slimnīcā, lai viņai veiktu operāciju. Ja šās traģiskās sakritības nebūtu bijis – iespējams, liktenis būtu pavērsies citādi, jo, kā grāmatā atzīst tās autore, viņa nekad nebūtu piekritusi Uļa stacionēšanai psihiatriskajā slimnīcā. Vēlreiz jāmin laiks, kad tas noticis: 80. gadi, tātad padomju okupācija, kad daudzi neērtie cilvēki tika apklusināti ar tablešu palīdzību un ieslodzīti speciālā ārstniecības iestādē. „No cietuma Tu iznāksi, no psihiskās iestādes – nē,“ – šos amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa vārdus citējusi E. Pauls-Vīgnere (28. lpp.), un tie derētu arī par grāmatas moto.

Pēc recenzijas autores domām, darba kulminācija ir tās lappuses, kur autore apraksta sava dēla apciemošanu psihiatriskajā slimnīcā 1983. gadā. Šķiet, ka nokāpt ellē nebūtu tik briesmīgi.

E. Pauls-Vīgnere aprakstījusi izjūtas un stāvokļus, ko izraisa dažādu medikamentu lietošana. Šās izjūtas un blaknes varētu būt ne tik postošas, ja ārsts kaut nedaudz painteresētos par pacientu un medikamentus mācētu pareizi kombinēt, kas psihiatrijā ir īpaši svarīgi.

Ulis. Sūdzība liktenim nav tikai mākslinieka P. Vīgnera biogrāfijas atstāsts: tā ir atbilžu meklēšana uz daudziem sarežģītiem jautājumiem, tā ir izejas meklēšana no šķietamas bezizejas stāvokļa. Ikkatrā grāmatas lappusē jaušamas lielas sāpes, dziļš traģisms, kā arī centieni saprast, kas būtu darāms. Visā spožumā atklāta Latvijas mediķu, īpaši ārstu psihiatru attieksme, kam, pa lielākajai daļai, cilvēcība, iejūtība un elementāra cieņa pret slimo, viņa ģimenes locekļiem ir absolūti svešas. Un šausmīgākais, ka tā tas bijis ne tikai padomju okupācijas laikā, nekas daudz nav mainījies arī mūsdienās. Grāmatas galvenais varonis un tā autore medicīnas aprūpes spožumu un postu pa pilnam piedzīvojuši arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kā pareizi norāda E. Pauls-Vīgnere, ārstēšanās pie psihiatra cilvēkam uzliek zīmogu. Tāpēc arī likumsakarīgi, ka Latvijas sabiedrības lielākajai daļai pat mūsdienās ir paniskas bailes no visa, kas sākas ar zilbi psih-.

Atbildes meklējot, ir citētas gan P. Vīgnera dienasgrāmatas, piemēram, zooloģijas piezīmes no 1976. gada, gan ārstu psihiatru izteikumi, kad bez žēlastības un iejūtas gluži kā tiesā tiek pausts spriedums, neatstājot ne mazākās cerības stariņu, gan dižgaru – F. Nīčes, T. Viljamsa, J. Poruka un citu – atziņas. Taču atbildes uz galveno jautājumu – kas īsti notika ar P. Vīgneru, kad viņu atrada mirušu slimnīcas teritorijā Aknīstē – tā arī nav. Vai arī ir, taču tā ir pārāk neērta.

Darba noslēgumā, nodaļā Atmiņu stāsti lasāmas vairāku Latvijas sabiedrībā zināmu cilvēku atmiņas par P. Vīgneru. Visi kā viens atzīst, ka šis cilvēks bijis apdāvināts un daudzsološs.

Informāciju par iespējām iegādāties šo grāmatu var iegūt, ieskatoties apgāda Mansards mājaslapā www.apgadsmansards.lv.

Lāsma Ģibiete
Laikrakstam „Latvietis“