Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Dzīve ticībā“

Prāv. Kolvina Makfersona referāts „Draudžu dienās“ Melburnā, 14. jūlijā

Laikraksts Latvietis Nr. 213, 2012. g. 31. jūlijā
Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kolvins Makfersons Draudžu dienās Melburnā. FOTO Ilze Nāgela.

Ievads

Es neesmu pārāk reliģisks cilvēks. Mana pārliecība ir, ka kaut gan baznīca ir ļoti svarīga lieta, Dievs aicina mūs uz kaut ko daudz vairāk nekā piederību draudzē; ierašanos uz dievkalpojumu šad un tad, kādu lūgšanu vai, kā kādreiz teica, pātaru noskaitīšanu.

Apustuļa darbos (Ap.darb. 17) lasām:

24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos;

25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;

26 Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot;

27 lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums;

28 jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts;

29 tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam;

30 bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem;

31 jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis, un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.

Divās lekcijās centīšos apgaismot ko nozīmē: „Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam.“

Manas pārdomas pamatotas uz Kolosiešu 2:6-9:

6 Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā.

7 Sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!

8 Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.

9 Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā,

1. Pieņemt Jēzu

Lai mēs saprastu šo, mums jāiet atpakaļ uz pašu sākumu.

Dievs radīja cilvēku sadraudzībai.

Viņš varēja mūs neradīt, Viņam cilvēks nebija vajadzīgs kā tāds, bet, jo Dievs ir mīlestība, Viņš gribēja ar savu mīlestību dalīties.

Spēcīga metafora, kas lietota viscaur Bībelei ir laulība. Laulībā divi cilvēki kļūst viens. Laulība, ja tā ir laba un pareizi darbojās, ir ekskluzīva. Ir dziļa sadraudzība starp vīru un sievu, viņi kļūst viens.

Dievs un Ādams

Dievs radīja Ādamu un ielika viņu brīnišķīgā dārzā Ēdenē. Viss bija perfekti. Nebija nekas slikts starp Dievu un Ādamu. Lasām 1. Mozus grāmatā, ka krēslā Dievs nāktu un staigātu ar Ādamu, un viņiem būtu sadraudzības laiks. Ādams Dievam pastāstītu, kā viņš dzīvniekus ir nosaucis vārdā utt.

Cik ilgi tas tā bija, mēs nezinām, bet vienu melnu dienu šī brīnišķīgā sadraudzība bija sadragāta. Dievs ienācis dārzā, un Ādams ir paslēpies. Dievs sauc: „Ādam, kur tu esi?“

Kāpēc Ādams paslēpies? Viņš ir bijis nepaklausīgs Dievam, ēdis no aizliegta koka augļiem, viņš ir zaudējis savu nevainību un kļuvis par grēku. Tagad Viņš baidās no Dieva. Dievs vairs nav Viņa draugs, bet soģis.

Mēs nevaram pat uz vienu mirkli iedomāties, kā Dievam sirds sāpēja par to, ka Ādams ir sacēlies pret Viņu. Sadragājis šīs brīnišķīgās attiecības, kas Viņiem bija.

Svarīgi mums saprast, ka Dievs ir pilnīgi Svēts, un tagad, jo Ādams ir kritis grēkā, nevar vairs būt šī sadraudzība. Kā degviela nevar pastāvēt pie atklātas uguns, tā grēks nevar pastāvēt Dieva svētuma priekšā, jo Dievs ir arī uguns, kas iznīcina.

Ādams un Ieva tiek izmesti no Ēdenes dārza, kļūst mirstīgi, visa cilvēce, kas sekos ir nolādēta, zeme ir nolādēta. Sadraudzība ar Dievu ir pagalam.

Dieva žēlastība

Dievs, būdams žēlastība, tomēr tūlīt neiznīcina visu savu radību, jo Viņš vēl arvien grib dzīvot sadraudzībā ar cilvēku. Viņš nokauj dzīvnieku, lai ar dzīvnieku ādām aizsegtu Ādama un Ievas kailumu. Tas bija norādījums uz Kristu, kas nevainīgs izlies savas asinis, lai samaksātu par mūsu grēku un mūs ar Dievu salīdzinātu.

Viscaur Vecā Derībā atrodam principu, ka tikai caur asinīm var būt salīdzināšana ar Dievu. Asins ir ņemtas no nevainīga dzīvnieka, lai atpirktu vainīgo grēcinieku.

Visa upuru sistēma Vecajā Derībā ir uz to pamatota. Kulminācija bija Golgatā, kad Kristus, Dieva nevainīgais Jērs, izlēja Savas asins pie Krusta, mirdams Vietnieciskā nāvē, mūsu vietā.

Kad ticam uz Viņu, tad Viņa asins šķīsta mūs no grēka. Viņa upuris bija vienreiz uz visām reizēm. Nav jāatkārto.

Evaņģēlijs (Jāņa 3:14-18) ir ļoti vienkāršs:

14 Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam,

15 lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.

16 Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību,

17 Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.

18 Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc, ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.

Ticība uz Jēzu Kristu ir tā atslēga. Ticēt – nozīmēt uz Viņu paļauties savai pestīšanai. Apzināties, ka tu vari tikai tikt no grēka vaļā, tikt ar Viņu salīdzināts caur Viņa upuri pie Krusta.

Tas ir vienīgais ceļš pie Dieva, cita ceļa nav. Būsim skaidri par to. Tas ir svarīgi. Jēzus teica: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.“

Atcerēsimies, ka pamatā, Dievs grib ar mums dzīvot sadraudzībā.

Jēzus nāca, lai caur Viņu mēs varētu būt Dieva draugi. Caur Viņu mūsu sadraudzība ir iespējama, jo bija grēks, kas mūs atdalīja. Jēzus izcieta mūsu grēka sodu, lai mēs ar Dievu varētu būt salīdzināti.

Grieķu vārds sadraudzībai ir koinonia. Tas nozīmē kopīgi dalīties. Sadraudzība ir divpusīga. Mēs tiekam aicināti dalīties ar tādu pašu sadraudzību ar Dievu Tēvu, kāds ir Jēzum.

Būt par Dieva draugu. Redziet, te ir kaut kas daudz vairāk par baznīcu, par reliģiskām izdarībām, liturģijām un rituāliem. Te ir runa par draudzību, sadraudzību, koininia. Daudzi sēž baznīcās, uzskata sevi par kristiešiem, bet viņiem nekādas sadraudzības ar Dievu nav, sirds nekad nav Viņām atvērusies.

Tādēļ Jēzus saka Jāņa atkl.3:20:

14 Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums.

15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts.

16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.

17 Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.

18 Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.

19 Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!

20 Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.

21 Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.

22 Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.

Jēzus negrib kaut kādu pusceptu reliģisku pielūgumu. Karstu mīlestību. Sadraudzību ar viņu.

Kad sekojam citiem dieviem, kad liekam kaut ko augstāku par šo sadraudzību, pārkāpjam laulību metaforiskā veidā.

Tādēļ Pāvils raksta (2.Kor.5:17-21):

17 Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.

18 Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu.

19 Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.

20 Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!

21 To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

Labi, ceru, ka saprotam, ko nozīmē pieņemt Kristu.

2. Dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņa, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā

Reiz Kristu pieņēmuši, mums ir Viņā jādzīvo. Dienu no dienas uz Viņu paļauties ticībā visās lietās.

Kad biju jauns zēns, mana māte man iemācīja dziesmu: „Pie rokas ņem un vadi, Kungs mani pats...“

Katru dienu sākot, mums vajag no jauna sevi nodot Dievam (Rom.12:1-3):

1 Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.

2 Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.

3 Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris.

Katru dienu mums savu veco es vajag nogalināt un uzģērbt Kristu.

Reliģija cenšas uzlabot cilvēku, bet ticība izveido jaunu radījumu. Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis ir pagājis, redz viss ir tapis jauns.

Pāvils rakstīja Galatiešu vēstulē: Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.

Mums vajadzētu šo apliecināt katru rītu, pirms no gultas izkāpjam.

Tas ir, ko nozīmē dzīvot Viņā. Ļaut Viņam dzīvot caur tevi. Saprast, ka tu te neesi, lai pildītu savu gribu, bet Dieva.

Efeziešu vēstulē ir teikts (2:10):

Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.

Kā darbs? Viņa darbs.

Kā Gars? Viņa Gars.

Kam prāts lai notiek? Tavs prāts lai notiek...

Redziet, dzīve nav par tevi. Tu te neesi, lai sevi izceltu, bet lai Dievu godinātu. Kad tu to aptveri, tad tu kļūsti stiprs savā ticībā un derīgs Dieva valstībai.

Lūgšanai nevajadzētu būt: „Dievs, dod man to un to. Es gribu, Es vēlos.“ Par daudz cilvēku uzskata Dievu kā pilsētas valdību.

Tu gribi celt māju. Tu uzzīmē plānus un ej pie pilsētas valdības, lai apstiprinātu. Tas nav, kā mums ar Dievu vajag rīkoties.

Mums vajag Viņam lūgt, lai Viņš to plānu uzzīmē un dod mums spēku, ticību un mīlestību to izpildīt.

Tā ir dzīve ticībā. Pakļauties, paklausīt Dievam.

Jo vairāk tu to darīsi, jo vairāk tu pieaugsi Viņā.

Sakņodamies Viņā – Augdami Viņā

Galvenā lieta ko tev jādara, ir jālasa un jāmācās Dieva Vārds. Tā ir tava barība. Tava dienišķā maize. Jālasa un jālūdz, lai Dieva Gars tevi apgaismo. Svētais Gars darbojās iekš, caur un zem Dieva Vārdu. To Luters uzsvēra. Ja tu nelasīsi katru dienu, tu neaugsi. Tu nezināsi Dieva ceļus.

Dažs aizbildinājās – man nav laika. Tiešam? Cik laika tu pavadi pie televizora? Cik laika tu pavadi, lasot laikrakstus, žurnālus un romānus? Klausoties radio?

Galvenais veids, kā Dievs uz mums runā, ir caur Savu Vārdu. Tu nevari uzturēt attiecības ar cilvēku bez sarunas.

Ja tu nelasīsi Dieva Vārdu, tu neaugsi savā ticībā un tu viegli tiksi piemānīts.

Mūsu ticības dzīvē mums ir ienaidnieks, kas dien' un nakt' strādā, lai mūs no ticības ceļa novestu. Jēzus cīnījās ar velnu, lietojot Dieva Vārdu. Tas ir, kā mēs uzvarēsim.

Sātans ir melis un melu tēvs. Dieva Vārds ir patiesība.

Tev ir jālasa Dieva Vārds. Ja tu neko citu neiegūsti no šīm dienām, aizej ar apņemšanos lasīt vairāk Dieva Vārdu! Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs...

Roku rokā ar to iet lūgšana. Saruna ar Dievu.

Tas man ievada otrā lekcijā par pateicību.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com