Zigurds Miezītis

Palielināt / Enlarge

Piemiņas koncerta programma (1).

Palielināt / Enlarge

Piemiņas koncerta programma (2).

Palielināt / Enlarge

Zigurda Miezīša dejas „Saules meitas vedības“ pirmuzvedums 2x2 nometnē pie Vankūveras. FOTO no Ziemeļu ģimenes arhīva.

Programmiņa vēsta, ka piemiņas koncerts. deju horeogrāfam un vadītajam Zigurdam Miezītim notika Rīgā, VEF Kultūras pilī 2012. g. 29. jūnijā plkst. 19.00. No fotogrāfijas pretī raugās dzīvīgs acu pāris un labestīgi gaišs smaids... Zigis, mūsu Zigis. Vismaz man tā gribas teikt. Gan jau tāpat juta un domāja ikviens no vakara dalībniekiem. Gan tie, kas bija uz skatuves, gan zālē sēdētāji.

Kā minēja vakara vadītājs Zigurds Neimanis, katram no klātesošajiem ir kāda atmiņu stīga, kāds pavediens, kas savijas ar Ziga vārdu.

Vakara gaitā viens pēc otra uz skatuves kāpa gan runātāji, gan mūziķi, gan dejotāji. Īpaši emocionāls bija ievads. Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis Rasmas Lielmanes un Venta Zilberta izpildījumā ieveda mūs tādā kā noskaņu pasaulē, un ļoti veiksmīgi izvēlētie video kadri ļāva mums atkal satikties ar Zigi – dzirdēt viņa balsi un sajust šo bezgala vitālo personību. Un te man gribētos citēt programmiņā teikto – Celmlauzis, radošs, drosmīgs sava ceļa gājējs, dzīves priecīgs un optimists par Latviju un nākotni – neiecietīgs pret novecojušām parašām un uzskatiem, sirdī un garā „īsts latvietis“.

Un tādas ir arī ir viņa dejas – reizēm smeldzīgas, reizēm trakas, bet vienmēr optimistiskas un tik dziļi latviskas. Lielāko daļu savās jaundejās Zigis izmantoja tautas mūziku, tāpat kā neviena deja neiztika bez tradicionālā apļa vai saulītes. Mūsu saulītes. Latviskās saulītes.

Un atkal neiztikt bez citāta – Ziga teiktais par dančiem –

... Soļi mūs ved no senās pirmsvēsturiskās pagātnes cauri mežiem un līdumiem... prasot no mums pilnīgu padošanos tradīcijām, kas tāpat kā saule un mēness, gada laiki, cilvēka mūža ritmi vada mūs no šūpuļa līdz veļu valstībai, ar putnu dziesmām, ar pērkona grāvieniem un kāvu gaismas spēlēm... Tāpat kā aug un attīstās valoda, pastāvīgi pielāgojoties katra jauna laika vajadzībām, tā arī dancis... pielāgojas, mainās, pamazām mūs ved pa danča taku no sirmās pagātnes pamazām no rotaļas uz rotaļu, no danča uz danci, uz šodienu un tad vēl tālāk – mēģinot zīlēt rītdienu! (Zigis Miezītis, 1996. g. Kanādas Latviešu Dziesmu svētku Vadonī, 36. lpp.)

Te mans atmiņu pavediens aizvijas uz tālo Gambier salu pie Vankūveras, Kanādā, kur notika manas pirmās meitiņas Zanes pādes dīdīšana 2x2 nometnes ietvaros. Pāde – dzīves sākums. Un kā jau tas notiek katrā šādā nometnē, Zigis rada jaundeju – Saules meitas vedības, un jaunās dvēselītes velšu pūrā iegulst Ziga horeogrāfijas pirmuzmetums kā velte, kā novēlējums, kā nākotnes vīzija...

Viņš vienmēr redzēja vairāk, redzēja tālāk, vismaz man tā šķiet. Un to arī pierādīja vakara dalībnieki, ar dziļu mīlestību atdodami mums to, kas ar dziļu un patiesu mīlestību ir radīts.

Dejas soļi mums atgādināja latvju rakstos ieaustos mūsu ģenētiskos kodus, un runātāju vārdi savijās ar mūsu dvēselēm. Tik vienkārši un reizē tik sarežģīti. Un tas ir Zigis Miezītis.

Manuprāt, brīnišķīgs ir Dagnijas Staško dzejolis, kas tik precīzi raksturo Ziga būtību:

Ne kokā griezi, nedz sudrabā kali savus rakstus, bet pēdas – plāniņos, klonos, jūrmalas smiltīs, skatuves dēļos – sviedros, sirdīs.
Rakstrādis.
Rakstradis.

Brīnumains vakars, sajūtu un pārdomu bagāts, par ko varu pateikties Ziga mīļajiem un viņa talanta cienītājiem.

Māra Ziemele
Laikrakstam „Latvietis“