Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītāja vēstule

Latviešu valoda ir mūsu pašu rokās

Laikraksts Latvietis Nr. 210, 2012. g. 18. jūlijā
Armands -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vai tiešām mums būtu jātērē laiks un enerģija un negatīvi jāizceļ notikumi, kuri skāruši mūsu tautu un valsti, pašiem neko citu nedarot? Citus nomelnojot jau mēs paši labāki nekļūsim.

Dažus gadus atpakaļ biju gids 28 tūristiem no Rīgas. Pēdējā vakarā Kērnsā pie vakariņu galda iznāca saruna par latviešu valodas problēmām Latvijā. Teicu, ka tur nekādu problēmu nebūtu, ja jūs pēkšņi aizmirstu runāt krieviski. Tādas lietas jau notiek, ka pēkšņi zūd atmiņa. Uz to man atbildēja, ka jūs mūs nesaprotat. Diemžēl, nākošā dienā mēs jau šķīrāmies, un man neizdevās noskaidrot, kas pēc viņu domām bija aplams manā priekšlikumā.

Tikai pāris gadus pirms tam biju novembrī Rīgā, un man bija vajadzība aiznest ziedus uz Brāļu kapiem. Laimas veikala, kā laikam to veikalu sauca, priekšā bija laukums pilns ar ziediem. Noskatīju brīnišķīgus sarkanus un baltus neļķu ziedus, un pārdevējai prasīju, ka man vajag 80 sarkanos un 20 baltos neļķu ziedus. Viņa man kaut ko iedod, tad es atkārtoju, ka man vajag 80 sarkanos un 20 baltos ziedus. Tikai tad man man uzausa doma, ka laikam viņa man nesaprot. Diemžēl es nevarēju viņai palīdzēt, jo biju aizmirsis krievu valodu. Man liekas, viņa arī nojauta, ka nāku no citurienes. Bija prieks redzēt, kā viņa centās saprast, ko man vajag, un pēc pāris neveiksmēm dabūju tieši to, ko man vajadzēja. Iedevu viņai 700 repsīšus, jo toreiz vēl repsīši bija apgrozībā, un abi bijām priecīgi – es dabūju ziedus, viņa dabūja naudu, un liekās, ka šķīrāmies gandrīz kā draugi.

Iedomājaties gadījumu, kad pie viņas cauru dienu nāktu pircēji, kuri pēkšņi būtu aizmirsuši krievu valodu; viņai varētu rasties doma, ka laikam būtu jāiemācās tās zemes valoda, kurā dzīvoju. Likumi un bargi noteikumi cilvēkos var tikai radīt pretestību. „A vot, nerunāšu latviski. A, ko tu man padarīsi?“

Reiz gāju pa Elizabetes ielu kopā ar vienu vietējo. Piebrauc automašīna un izlec slaids jauneklis džemperī, pienāk pie manis un kaut ko krieviski saka. Atbildu, ka nesaprotu. Viņš atkārto pie sevis: „nesaprotu, nesaprotu“ ielec mašīnā un aizbrauc. Prasu savai pavadonei, ko viņš teica. Viņš prasīja, kā to ielu sauc, no kuras mēs iznācām. Prasīju kāpēc tu neatbildēji. „Man viņš neprasīja.“

No mūsu ciema viens bija nesen aizbraucis uz Rīgu. No radiem bija aizņēmies zemessarga uniformu. Visi aizbraukuši uz lidostu. Tur stāvot, pienācis viens krievs un viņam kaut ko noprasījis. Viņš atbild, ka nesaprot. Tas krievs bijis tik pārsteigts, kā zemessargs neprot krieviski, un purpinādams: „nesaprotu, nesaprotu“, gājis prom. Protams, viņa radiniekiem tas radīja lielus smieklus.

Šie mazie notikumi rāda, ka latviešu valoda ir mūsu pašu rokās. Vajadzīgi sekotāji, jo viena bezdelīga pavasari neatnes.

Patreiz Latvijā ir jocīga situācija. Mēs spiežam cilvēkiem runāt latviski, ko viņi nevēlas, bet paši labprāt runājam krieviski. Ar tādu pieeju mēs nekur tālu netiksim. Vajag radīt apstākļus, lai nāktu vēlēšanās pašiem runāt latviski.

Pirms 16. gadu simteņa Anglijā 300 gadus oficiālā valoda bija franču. Laikos un miestiņos ļaudis to ignorēja, un angļu valoda uzvarēja. Ne par veltu, laikam tie bija romieši, kuri teica – tautas balss ir Dieva balss. Diemžēl mēs šim tautas spēkam neesam veltījuši nekādu interesi. Mēs tikai bombardējam no augšas ar likumiem un noteikumiem, nemaz neinteresējoties, kā tie iedarbojas.

Es kā lauku puika vēl atceros, ka ulmaņlaikos, nākot uz rudens pusi, laikrakstos un arī uzsaukumu lapiņās parādījās aicinājums – Apariet zemi rudenī! Varbūt sāksim ar mūsu dižā Vadoņa domu turpinājumu piemērotu šīsdienas apstākļiem ar aicinājumu – RUNĀSIM TAGAD LATVISKI!

Armands



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com