Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Islande un latvieši (2)

Laikam nebūs neviens, kurš Islandi atstās vienaldzīgs

Laikraksts Latvietis Nr. 210, 2012. g. 18. jūlijā
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ledus ceļā uz okeānu. Te laikam tapušas Bjorkas dziesmas. FOTO Vera Rozīte.

Geizeros vārās kā karstos putras katlos. Zeme ap tiem sakarsusi pietiekami, lai tajos izceptu maizi, ko senie islandieši arī darījuši. FOTO Vera Rozīte.

Vera Rozīte pie 100 grādu karstajiem ūdens avotiem. FOTO Elmārs Ernsts Rozītis.

Lavas lauki apauguši ar biezu sūnu un ķērpju kārtu. FOTO Elmārs Ernsts Rozītis.

Atpūtas vieta, kur krēsli darināti no vaļa kauliem. FOTO Vera Rozīte.

45 m augstais un 100 m platais Dettifoss ūdenskritums, kas ir spēcīgākais Eiropā. FOTO Vera Rozīte.

Vera Rozīte geizeru vidū. FOTO Elmārs Ernsts Rozītis.

Zilā lagūna – siltais minerālūdens avots, ko iecienījuši tūristi no visas pasaules. FOTO Vera Rozīte.

Veras Volgemutes Rozītes raksts par Islandes ceļojumu. Nobeigums. Sākums LL209

Karstie avoti

Dienā, kad devāmies mājup, paguvām vēl aizbraukt uz Rietumu Islandi, apmēram 30 kilometrus no Borgenas pilsētas, uz Eiropas lielākajiem karstajiem Deildartunguhver avotiem,– kur no zemes jau tūkstošiem gadu šaujas ārā 100 grādu verdošs ūdens. Atrast šo vietu nebija nemaz tik viegli, jo, cik saprotams, islandieši nav ieinteresēti visur aicināt ārzemju tūristus, kuri jau tā lielā skaitā pārpludinājuši šo mazo, bet pievilcīgo pasaules nostūri, tāpēc parastajos tūristu ceļvežos to nebija iespējams atrast.

Braucām pa grantētu lauku ceļu, kur mums garām aizaulekšoja ap 20 pirmklasīgi, enerģiski zirgi, vairāku jātnieku pavadībā. Zirgi, starp citu, ir Islandes eksporta lepnums. Viņu sporta zirgus iepērk zirgu cienītāji no visas pasaules to izcilās kvalitātes dēļ.

Lielā ģeotermālā avota tuvumā bija vairākas siltumnīcas, kurās audzēja tomātus, izmantojot apsildīšanai dabas dāvātos siltuma avotus, bet pa cauruļvadiem karsto ūdeni tālāk novirzīja uz divām blakus esošajām pilsētiņām un ciematiem, nodrošinot to iedzīvotājus ar siltumu gan ziemā, gan vasarā.

Apmēram puskilometru attālumā no avotiem atradās Klepjansrejkira (Kleppjansreykir) ciemats, kur blakus vietējai skoliņai bija izveidots ne tikai pirmšķirīgs sporta baseins, bet arī karstā ūdens peldvieta, ko vietējie ciema iedzīvotāji izmanto bez maksas. Mums, kā tūristiem, ieejas maksa bija 1000 Islandes kronas uz abiem, kas, pārrēķinot, ir kaut kas līdzīgs €6. Mēs tur bijām vienīgie svešinieki. Daži jaunieši un mātes ar bērniem bija vietējie.

Islandes sabiedrība

Islande ir viena no Eiropas valstīm, kurā ir visaugstākais dzimstības līmenis – vidēji 3 bērni ģimenē. Tā kā Islande nav piedzīvojusi karu, tad tur vīriešu ir vairāk nekā sievietes, un sievietes ir daudz pārliecinātākas par sevi, nekā citās valstīs. Tur sievietes ir neparasti vienotas un sevi cienošas.

Interesanti, ka 1975. gada 24. oktobrī Islandes sievietes no visiem izglītības slāņiem atstāja darbu un pulcējās ielās, lai vienbalsīgi protestētu pret vīriešu un sieviešu nevienlīdzību, sakot, ka netaisnība pret vienu ir netaisnība pret visām. Toreiz protesta akcijā piedalījās 25 000 sieviešu, bet 2005. gadā, 30 gadus vēlāk, Reikjavikas sieviešu streikā piedalījās jau 50 000 sieviešu. Šīs aktivitātes notiek, neraugoties uz to, ka Islandē ir procentuāli augstākais nodarbinātības līmenis Eiropā.

2008. gadā, kad Islandē sākās politiskie nemieri,parlamentārajās vēlēšanās par premjerministri ievēlēja mūsdienu pirmo atklāti homoseksuāli orientēto sievieti Johannu Sigurdardottir.

Islandes Konstitūcija gan nosaka, ka tur ir ticības brīvība. Taču tas ir nosacīti, jo turpat tālāk skaidrots, ka valsts oficiālā baznīca ir Evaņģēliski Luteriskā Islandes Nacionālā Baznīca. Nacionālajā reģistrā tiek atzīmēta katra Islandes pilsoņa reliģiskā piederība. Kaut arī regulāro baznīcā gājēju svētdienās ir krietni vien mazāk, skaitļi rāda, ka ap 80% islandiešu ir luterāņi, bet pārējās konfesijas, tai skaitā, arī katoļi – sastāda vien apmēram 2%.

Līdz ar to labāk saprotams, kāpēc par pirmo sievieti bīskapes amatā konsekrēja Agnes Sigurardottir.

Tas, ka luterāņu Baznīca Islandē ir arī tautas Baznīca, bija samanāms arī bīskapes konsekrācijas dievkalpojumā un arī svinīgajos sarīkojumos, kuros daļa sieviešu bija ieradušās skaistos, grezni, ar zelta diegiem izšūtos tautastērpos, ar melnu samta cepurīti galvā, kuras labajā pusē sudraba ietvarā kā melna bize, nokarājās smalku zīda diegu pušķis, kas sniedzās līdz plecam. Šajos tērpos sievietes izskatījās skaistas un cēlas, varbūt tikpat pievilcīgas, kā latviešu sievietes savos tautas tērpos.

Islandieši ir lepni par savu tautu un savu seno kultūru.

Kā viena no tautas tradīcijām ir arī senā virtuves tradīcija, kad islandieši kūpināja aitas galvas, mielojās ar trekno, pūdēto vali vai lika galdā auna sēkliniekus. Mēs nobaudījām katru no tiem. Ja jēra galva tā arī garšoja pēc kūpinātas gaļas, auna sēklinieki, piepildīti ar kaut ko līdzīgu maltas gaļas maisījumam, bet ļoti sausu un neparastu, arī bija iespējams nobaudīt, tad ar pūdēto, trekno vaļa gabalu, kurš drīzāk atgādināja traki smakojošu tauka gabalu – nu nekādi nevarējām sevi piedabūt, lai to pieveiktu. Ja nu kāds ceļo uz Islandi ar mērķi izbaudīt islandiešu virtuvi, tad droši var ieteikt dažādās zivis, arī saulē kaltētās, islandiešu vēžus vai arī jēra vai zirga gaļu, pagatavotu pēc vietējām tradīcijām.

Tā kā Islandes vienīgais koks ir ziemeļu bērzs, kas aug Islandes dienvidos, bet pārējos kokus ieved un stāda, mēģinot ieaudzēt vismaz vietās, kur tas ir iespējams, maizes cepšanas tradīcija ir savādāka, nekā cituviet pasaulē. Senāk nav bijušas krāsnis, tāpēc uz uguns pannās ceptas plānas maizītes, kuras, pārklātas ar liesām, kūpinātām jēra gaļas šķēlītēm, nopērkamas vēl šodien. Bet vietējā rupjmaize, kas izskatās kā porains ķieģelītis, tiek gatavota, pēc senām tradīcijām, turot to dienu karstā zemē.

Valoda

Islandieši, kaut arī atturīgi, vienmēr ir gatavi angļu valodā paskaidrot, gan veikalā iepērkoties, gan dodot padomu atrast pareizāko ceļu.

Kaut arī skolās obligāti jāmācās dāņu un angļu valodu, islandieši labi pārzina seno islandiešu valodu, un jauniem, tāpat, kā veciem nesagādājot nekādas grūtības lasīt seno vikingu laiku sāgu tekstus sennorvēģu valodā. Jāatzīmē, ka islandiešu valoda ir viena no senākajām ziemeļģermāņu valodām, kas cēlusies no sennorvēģu valodas. Tā ir vienīgā dzīvā valoda, kurā saglabājies rūnu rakstos izmantotais burts, līdzīgs P un D (Þ), bet kurš nav atrodams mūsu alfabētā. Interesanti šo rakstu redzēt ielu un vietu nosaukumos.

Latviešu valodā tulkotas islandiešu viduslaikos rakstītās sāgas un eddas. Braucot automašīnā klausījāmies mums dāvinātos Islandes tautas dziesmu ierakstus, kas mūs pavadīja vairāku tūkstošu kilometru garumā – cauri nepārskatāmiem, tuksnešainiem plašumiem, kur ceļa abās pusēs stiepās tikai pelēki lavas un izdedžu lauki ar vietām kūpošiem geizeriem un karstajiem avotiem, pāri kalniem, kuru galotnēs vēl dusēja sniega sega, bet ielejās, ziedošu pureņu un pieneņu lauki, kuriem pa vidu spoguļojās kristāldzidri zili ezeri, vai arī bangojošas, svina pelēku dubļu dzītas kalnu upes ar vareniem ūdenskritumiem kalnos un jūras ieteku tuvumā. Līdzīgi latviešu tautas dziesmām – sākot no skumjām un sērīgām dziesmām, kas tapušas visticamāk polāro nakšu laikā, līdz draiskām un pārgalvīgām – kā jātniekam dziedot trakulīga zirga sedlos vai tautas deju ritmā griežoties, apreibušam no spirdzinošā islandes alus un priecājas par ievākto ražu jeb varbūt noskurbušam no pirmās mīlestības? Kaut arī vārdus saprast nav iespējams, vairāk par vārdiem runā dziesma, kurā iedziedāta tautas dvēsele.

Jaunākā paaudze visā pasaulē iemīļojusi savdabīgo islandiešu dziedātāju Bjorku, kura savās dziesmās nes pasaulē savas tautas vārdu. Viņas savdabīgi veidotie tērpi dažreiz stāsta par dziedātājas Dzimteni – šo tik neparasto, atturīgo, bet arī tik spilgto un krāsām bagāto zemi. Dažreiz viņas tērpi ir balti un viegli kā kalnu sniegs, kā polārlapsa ziemā vai kā lielie ledāji, kuri lēni un cienīgi saulē kūstot, veido pasakainus veidojumus – visneparastākajās formās.

Daba

Ir jāredz un jādzird, kā klusumā pil kūstošā ledus lāses, un kā ūdens straume nes ledus gabalus jūras plašumos. Tad var saprast Bjorkas melodijas un viņas tērpus.

Laikam nebūs neviens, kurš Islandi atstās vienaldzīgs. Man liekas, ka pat vistrulākajam un skaļākajam pasaules tūristam, redzot, kā apvienojas dabas skarbums, kur vienīgā dzīvības zīme kilometriem tālu ir divi vai trīs jēriņi, kuriem nav pat ne mazākā krūmiņa vai aizvēja, kur paslēpties no lietus, vai arī trauslās puķītes izdedžu lauku vidū, kas zied, it kā tikai pasaules Radītājam par prieku, zinot, ka neviens cits par to ziedēšanu nepriecāsies, jo cilvēks tur nokļūt vienkārši nespēj,– un dabas skaistums, ko rada neskaitāmie ūdenskritumi, neparasti skaistie putni okeāna krastā, kuri savus bērnus sargājot, metas nācējiem pretī ar drosmīgu kliegšanu un riņķošanu tieši virs galvas – tas viss kausē pat visnocietinātākās sirdis. Bet varbūt tieši tas ir visvairāk nepieciešams katram cilvēkam, neraugoties, kādas rases, tautības vai sociālās izcelsmes viņš arī nebūtu.

Aizbraukt vismaz uz dažām dienām projām no trokšņa, no maskām, no bailēm būt tam, kas esi Dieva priekšā. Islandē nav no kā baidīties. Tā ir vieta, kur nav ne kukaiņu, ne plēsīgu zvēru. Pat odu tur nav. Tā ir vieta, kur runā vienīgi klusums un vējš un kur polārās dienas saulītē brīvi lido putni.

Vera Volgemute Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com