Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Tīra jūra vieno“ –

Pārgājiens gar Latvijas jūras robežu

Laikraksts Latvietis Nr. 209, 2012. g. 11. jūlijā
Anita Jansone-Zirnīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Septiņi nenopietni par nopietno. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Mēs ejam. FOTO Anita Jansone-Zirnīte.

Tīra jūra vieno – ar tādu domu mūsu pulks no 28. jūnija līdz 28. jūlijam iet gar Latvijas jūras robežu no Nidas līdz Ainažiem. Gājiens ir Vides izglītības fonda Marlin Baltijas jūrai veltītā sociālā kampaņa. Par gājiena izziņas virzieniem un mērķiem plašāk lasāms – www.manajura.lv

Mans stāsts būs sajūtās, brīža impresijās un redzējumos piedzīvots. Šīs piezīmes sāku rakstīt gājiena ceturtajā dienā, sēžot Liepājā uz Dienvidu mola. Saule dūmakā, vien brīžam uzmirdzina ņirbu vilnīšus. Labi, ka tā. Esam brīdināti par saules paaugstinātu aktivitāti trīs dienu garumā. Iepriekšējā gājiena daļā jau esam paguvuši pārsauļot kaklus, kājas vai plecus, uzberzt pa kādai tulznai, pabarot ar savu esamību neskaitāmus odu pūļus. Tātad noticis viss, kas piederas pagarākam ceļojumam dabiskā vidē. Tomēr mūs joprojām vieno priecīgs prāts un apņemšanās veikt apmēram 500 km garo ceļu. Līdzgājēji gan mainīsies, tomēr pamatgrupa, kas veic mērījumus, pludmales tīrības pārbaudi un apkopo datus, tie ies visu ceļu. Līdz šim ik dienu esam 10 – 12 cilvēki. Līdzgājēji var brīvi pievienoties (arī tu, lasītāj!), kā arī jebkurā brīdī brīvi pārtraukt līdzdalību.

Mums katram ir sava motivācija, kādēļ doties garajā ceļā. Es šo gājienu uztveru kā sava veida svētceļojumu, kā prātu attīrošu un harmonizējušu laiku. Droši vien katrs latvietis savas dzīves laikā vēlas nostaigāt šo īpašo ceļu, lolo to kā sapni. Vismaz man tā vienmēr ir bijis. Esmu arī gājusi itin daudz un lielus gabalus, tomēr visu ceļu, manas paaudzes jaunības klejojumu gados, izstaigāt nebija iespējams dēļ daudzviet slēgtās piejūras teritorijas. Robežsargu posteņi un noecētās pludmales liedza šos, tagad tik vienkārši izdarāmos pārgājienus.

Pirmajā vakarā, kad ieradāmies Kurzemes jūrmalā (nakšņojām Pūķuragā), vējš bij' skarbs un auksts, jūra nikna. Lielā telts, grūti savaldāma, tomēr beidzot, kopīgiem spēkiem tika uzcelta, vakariņas iekostas, bet guļammaisos līdām drebēdami. Ar nākošo, ar mūsu gājiena pirmo dienu, šķiet, sākās īstā, bezrūpīgā vasara. Tomēr pavisam drīz mūs piemeklēja pirmā ķibele – busiņš, kurš veda mūs uz Lietuvas – Latvijas robežu, nosprauslojās un palika uz vietas... Mūsu praktisko lietu pārzinātājs un šoferītis Agris ievilka elpu, uzlika rokas uz stūres un mierīgi teica: „Tagad jāpadomā.“ Tobrīd viss beidzās labi, un transporta līdzeklis kalpoja vēl trīs dienas... Notikušās ķibeles dēļ mums pirmajā gājiena dienā, papildus paredzētajam ceļa gabalam, nācās noiet vēl papildus kilometrus, kas dienas beigās sāpīgi atgādināja par sevi daudzu kāju dažādās muskuļu grupās. Neko darīt, ceļā šis tas jāpiecieš. Vakarā kājas saslietas pret odu pilnajām debesīm, un miers līdz nākošajam rītam (nakts Jūrmalciemā).

Sestdien Liepāja. Tur mūsu pirmā tikšanās ar ieinteresētajiem cilvēkiem. Rādām gājienu atspoguļojošo attēlu virkni, pazīstamā dabas aizstāve Guna Grimsta rāda un stāsta savu Pāvilostas vēstures un dabas stāstu. Zviedru autora Folkes Ridena (Ryden) filma par Baltijas jūras piesārņojuma problēmām ar dramatismu un šokējošo tiešumu gluži vai satricina, liek domāt par to, cik mānīga ir šķietamā tīrības un miera ilūzija...

Visu sarīkojumu savās trauslajās rokās droši tura Ilze, kura ir arī galvenā gājiena pārzinātāja un līdzsvarā turētāja. (Viņa visas šīs dienas tik skaisti piestāv jūras malai – galvā liela salmu platmale ar drauga dāvātu margrietiņu vainagu ap to, milzu mugursoma, slaido kāju vingri spertie soļi.)

Svētdien ejam nelielu gabaliņu pavisam saudzējošā režīmā. Ilze – tā, kas fotodokumentāliste, sabildē mūs uz jūras fona ieģērbtus gājiena dalībnieku jakās (uz kurām teksts – Tīra jūra vieno). Vakarā katrs darbojas ar savām lietām. Jānis – gājiena galvenā galva – dziļi iegrimis atskaitēs, preses relīzēs, dažādu dokumentu kārtošanā, vārdu sakot, gatavojas nākošajai darba nedēļai. Pa to laiku Agris atklājis, ka mūsu busiņš ar savu ēzeļa dabu, cieši nolēmis nekustēties...

Pirmdien no rīta divi takši aizvizina mūs uz Ziemeļu molu. Turpinām virzību uz priekšu. Karaostā, kādreizējā krievu armijas daļā, esmu pirmo reizi savā dzīvē. Brīnumskaista ainava, bet izķēmota ar betona nocietinājumu un citu armijas celtņu atliekām. Taksometra šoferis gan teica, ka viņam tas viss ļoti patīkot. Jā, kādu īpatnu scenogrāfiju tiešām veido dažādos leņķos jūrā sagūlušies betona bluķi, tāds kā dinamisks drāmas priekškars.

Monitoringa grupa veic kārtējos mērījumus, klikšķ visādu veidu fotoaparātu slēdži gan darbam, gan tāpat vien, lai paņemtu līdzi mirkli – gaismu, gaisu, vielu, no kā pasmelt prieku dzīvošanai.

Esmu sev nosolījusies nelikt mugursomā akmeņus (nu, labi, kādu pavisam mazītiņu), bet tas ir tik neiespējami... Paceļu vienu plaukstas lieluma, tumšzilu, gludu, ovālu ar tūkstošiem sīkzvaigznīšu – kā nakts debesis. Tas būs mans visuma modelis. Šodien atrodu arī šīs vasaras pirmo dzintaru. Stāvkrastā čurkstes ierīkojušas mājvietas. Saskaitu sešdesmit aliņas vienuviet. Fotografēju no attāluma. Esmu piedzīvojusi, kas notiek, ja tiek pārkāpta, putnuprāt, nepieciešamā distance. Kāpas rotājušās ar daudz dažādiem ziedošiem augiem. Zied mārsils, zeltstarīte pēterpoga. No Jāņa pienāk ziņa, ka pēc pusstundas Agrim būs jaunais busiņš, lai es neaizeju garām pagriezienam uz naktsmītni. Ne, ne, sēžu ar skatu uz jūru, kas šodien pie krasta tik caurspīdīgi zaļa ar baltām putām viļņu galotnēs, bet pie horizonta tumši – spoži zila, priekšplānā vējā klanās kāpu miezis, tūsklapes plivina lielās zaļsudrabotās lapas. Kaiju pēdas un sīkputniņu kājiņu atstātie raksti smiltīs, manu līdzbiedru tālie silueti pret zilajām debesīm. Jā, šodien jūra tādās krāsās, ka nāk prātā sen, sen piezīmju kladē rakstītas rindiņas:

Jūra, jūriņa mana –
Zaļā, baltā un zilā.
Kur man stāvēt?
Pret ko tavus krastus sargāt?

Tik ļoti no sirds nācis jaunības laika sentimentāls naivisms. Tas no tā uzecēto joslu laika. Lai tad nu tagad izdodas gan pašiem pastāvēt, gan jūru pasargāt.

Sestdienas vakara apmetne Ziemupē. Te dabas liegums. Lasu uzziņas par apkārtnes dabu. Augu nosaukumi vien ir ko vērts: jūrmalas pērkonamoliņš, pusmēness ķekarpaparde, Baltijas šķēpene, jūrmalas zilpodze... Šeit viena no Latvijas izcilākajām kadiķu audzēm: divos hektāros vairāk kā 500 kadiķu, arī citas aplūkošanas vērtas vietas un lietas, bet tas citai reizei.

Nākošais rīts līdz ar pirmajiem soļiem uzdāvā mazu dzintariņu, kas droši vien sūtīts, lai es neskumtu par smalki – blīvo lietutiņu, kas līst trīs stundu garumā. Gar jūru daudz stirnu un aļņu pēdu no meža uz jūru un atpakaļ. Atskatos uz savējām – tās gar jūru, gar jūru vien...

Skumji, bet reizēm arī smieklīgi, ko tik jūra ar cilvēka laipnu palīdzību neizskalo krastā!? Mums ar foto Ilzi jau pāris dienas kopš izveidojusies tāda kā saspēle: ja es atrodu liedagā zābaku, kas dīvainā kārtā atgadās diezgan bieži, nolieku krastā gludi noskalotajā daļā, apvelku ovālu līniju, tad nāk Ilze un caur sava fotoobjektīva aci pievieno to dokumentālajām liecībām. Tie parasti ir pamatīgi vīriešu ejamie zābaki, žēl tik, ka pa vienam... Šodien īpaši daudz. Kad atrodu astoto, ausīs ieskanas kādreiz populārā dziesmiņa: „Astoņkājis tas ir jūras ķēniņš...“ Atceros arī, kā to priecīgi bazūnēt mēdza Jānis Baltvilks, bet tas bij' sen... Sākot ar devīto, sāku pierakstīt arī numurus. Vēl desmitais un arī vienpadsmitais. Tad arī klāt Pāvilostas mols. Jā, vēl šīs dienas gājuma garumā bija pavisam nelāgi atradumi – elektriskās spuldzītes... Pāris kilometru garumā vismaz desmit... Dziedi vai raudi, tāda realitāte...

Pēc nakšņošanas Pāvilostā, atstājot savus līdzbiedrus izbaudīt nākošo ejamo ceļa daļu, dramatisko Jūrkalnes stāvkrastu, dodos uz Rīgu, lai piedalītos (arī mūsu avīzes lasītājiem labi pazīstamā) Ulda Siliņa svētkos. Nevaru atturēties no iespējas Ulda personā spiest roku gluži vai visam Austrālijas kontinentam...

Nākošajā naktī jau atkal esmu savā teltī, kas pa šo laiku pārvietojusies stipri tuvāk Ventspilij. Mūs savās mājās laipni uzņem Baibas vecāki un visa ģimene. Man par lielu prieku skan jaukais ventiņu runas veids, kā tīra avota ūdens tik īsts, tik slīdošs. Man arī jau gribas saīsināt galotnes, pamainīt uzsvarus, iemācīties kādu jaunu vārdu.

Uzklausot dienas stāstus, Baibas mamma teica: „Tad nu gan jums ir gāj's švēri!“ Un viss ir skaidri pasacīts, un citādi nemaz nevar. Jā, šajās mājās viss ir tik lakoniski, jēgpilni un būtiski darīts, ka arī mūsu grupas diezgan haotiskais sadzīves stils tagad iegūst sakārtotību. Uz galda klātais vecās mātes austais drellis ar mežģīni galos vien piešķir kopīgajiem brīžiem, nu jau kādu laiku kopš aizmirstu smalkumu.

Bet dienas gājiens šodien no Užavas upītes ietekas līdz Ventspils molam. Baiba, kā jau zinātāja, parāda ceļu aiz kāpām ar gluži atšķirīgu ainavu. Te Užavas dabas liegums. Atkal iespēja lasīt un skatīt attēlus par apkārtni. Norādīts, ka pelēkajā kāpā aug kālija sālszāle (būs jāatrod un jāmēģina pazīt), parastā miltene (to zinu gan), bet, kas man šķiet īpaši jauki, šeit dzīvojot reti sastopamā skrejvabole ar nosaukumu apaļais resnulis (būs jācenšas ieraudzīt).

Dienas vidū Latvijas radio paredzēta tiešraide. Sapulcējamie vienuviet, lai radītu fonu Anitras Tomas (radio) un Jāņa Ulmes sarunai (no mūsu puses). Laimīgā kārtā sakari nepārtrūkst, un informācija par mūsu darāmo izskan.

Šodien mūsu grupas kopējam ķermenim astoņas galvas, sešpadsmit rokas un tikpat daudz kāju. Tātad nav nemaz tik traki, ja tulznu skaits ir tikai 15 (t.i. mazāk kā viena katrai kājai), trīs saulē apdeguši pleci, seši apsviluši kāju ikru muskuļi, pārmēru nosarkušas dažas ausis un deguni. Par sāpošām locītavām un mugurām būtne klusē.

Toties šis kopums ir atradis septiņus dzintara gabaliņus (tas atsver nedaudzās nelāgās parādības).

Sestdiena nāk ar prezentāciju Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā. Pārlūkosim paši un parādīsim citiem noietā ceļa atspulgus tēlos un attālos.

Gājienam un tā aprakstam paredzams turpinājums.

Anita Jansone-Zirnīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com