Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Karavīrs mūžībā

Vladis (Vladislavs) Calkovičs

Laikraksts Latvietis Nr. 205, 2012. g. 14. jūnijā
Skaidrīte Dariusa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Calkovics

Vladis (Vladislavs) Calkovičs
*1923. gada 7. augustā
†2012. gada 25. maijā

Šī gada 25. maijā Kanberā mūžībā aizgāja Kanberas Daugavas vanagu un latviešu saimes loceklis, leģionārs Vladis Calkovičs. Viņš piederēja pie tiem latviešu vīriem, kas izcīnīja smagās kaujas Volhovas purvos, Veļikiji Lūki un kara beigās frontē – Austrumvācijā. Ik gadus šo karavīru skaits sarūk, viņiem aizejot viņsaulē, un līdz ar viņiem mūsu tautas vēstures smaga posma acu liecinieki.

Sagatavojot karavīru atmiņu stāstus šī gada Kalpaka dienas atcerei Kanberā (10. martā), intervēju Vladi Calkoviču. Ar viņa kara gaitu atmiņu stāstu pieminēsim un godināsim tos tūkstošus latviešu vīru, kas staigāja šīs kara gaitas.

Vladis Calkovičs

15. divīzijas leģionārs.

Apbalvots ar Pirmās un Otrās šķiras Dzelzs krustiem

Sarunu sākumā Vladis ir diezgan mazrunīgs par savām kara gaitām.

„Otrais Pasaules karš bija nejēdzīgs cilvēku slaktiņš,“ saka Vladis. „Kaujas bija smagas, un cilvēki un dzīvnieki kādreiz gulēja kaudzēm. Vienreiz pēc smagas kaujas mans cīņu biedrs, tumšmatains jauneklis, noņēma savu ķiveri, un viņa galva bija balta kā sniega kupena. Pāris stundās viņš bija pazaudējis jaunību un kļuvis sirmgalvis...

Pirms kādiem 10 gadiem Kanberā viesojās tagadējās Latvijas bijušais valstsvīrs. Jautāju viņam, kāpēc Latvijas valdība neatzīst leģionārus un nepiešķir viņiem tādas pat pensijas un privilēģijas kā citiem Otrā pasaules kara karavīriem. Viņa atbilde bija – viņi cīnījās zem nepareizā karoga. Uz manu jautājumu, vai pareizais bija sirpja un āmura karogs – atbilde bija – nu, tā, jā. Man krūtīs radās tāds rūgtums. Es un mani kara biedri cīnījāmies par sarkanbaltsarkano karogu.“

Klausoties man prātā ienāk veca un nobružāta karavīru ziņģe ... Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos... Te bezbēdīgi un tik patiesi izskan traģiskā un neuzvaramā latvieša karavīra cīņa.

Vladi Calkoviču vācu armijā iesauca 1943. gadā un nosūtīja uz Jelgavu pie pulkveža Skaistlauka pulka 3. baterijas. Vladi apmācīja instruktoru kursos un, kapteiņa Lilinorma vadībā, viņš tiek nosūtīts uz fronti Krievijā.

No smagajām kaujām Vladis piemin Volhovas purvus un kaujas, kur, kā viņš saka „purvs aprija tik daudz mūsu vīrus...“

Uz manu jautājumu par kritušo apglabāšanu, viņš saka – „pārlauza karavīra identitātes zīmi uz pusēm. Vienu pusi ar numuru atstāja ar kritušo, otru pusi paturēja pārsūtīšanai uz informācijas biroju. Kritušo satina kara mētelī, apbēra ar zemi, uzlika bērza krustu un noskaitīja īsus pātarus...“

Vladis tiek ievainots un viņu nosūta uz Rīgas 1. slimnīcu ārstēties.

Pēc atveseļošanās Vladi nosūta atpakaļ uz fronti Krievijā, bet šoreiz viņu iedala pie 15. divīzijas, pulkveža Viļa Januma štāba rotā.

Ar cieņu un mīlestību Vladis runā par pulkvedi Janumu.

„Viņš mums bija kā tēvs,“ saka Vladis. „Viņš mūs sauca par saviem dēliem. Janums bija gudrs kara stratēģis un vienmēr savus vīrus aizstāvēja. Viņš neuzticējās nevienam. Vienreiz bijām ielikti pozīcijās, lai atturētu krievu uzbrukumu. Nezinu kā, bet Janums bija uzzinājis, ka solītie vācu palīgspēki nenāks, un Janums tūlīt mūs atvilka atpakaļ drošākās pozīcijās...“

Lielas un smagas cīņas izcīnījām pie Veļikeji Luki. Vienā no šīm kaujām es ar savu vienību atsitām krievu uzbrukumu un gūstā saņēmām krievu virsnieku ar 3 zvaigžņu uzplečiem, kā arī atradām kara kartes un citu svarīgu kara informāciju. Virsnieku un informāciju nodevu pulkvedim Janumam.“ Par šo notikumu Vladis saņēma 2. šķiras dzelzs krustu/lentīti. Janumam virsnieku intervējot, (Janums runāja krieviski), šis virsnieks bija pateicis –„Rīgā mēs jau bijām, un būsim atkal.“ Bija sācies kara beigu posms, un armija atkāpās uz rietumiem.

Te Vladis piemin vienu no kara nežēlastībām. Armijā ir bijuši arī krievu karavīri – tie, kuri karā bija pārnākuši vācu pusē. Vienā Latvijas pierobežas ciematā divi no šiem krievu karavīriem bija izvarojuši vienu sievieti. Uz vietas noturētajā kara tiesā šos divus karavīrus notiesāja ar nošaušanu...

15. divīziju nosūtīja caur Latviju uz Rīgas ostu, kur ar kuģi viņi tika nosūtīti uz Vāciju un pēc apmācībām uz fronti Austrumvācijā.

Te atkal Vladis piedzīvoja sīvas kaujas. Sevišķi atmiņā viņam ir palikusi kauja, kad uzbrukumā auļoja ienaidnieks uz mazajiem Sibīrijas zirgiem. Lielās ziemas sniega puteņos, redzēšana bija grūta. „Šie Sibīrijas zirgi bija mazi,“ saka Vladis, „un jātnieki bija noliekušies pie zirgu ķermeņiem. Bija drausmīgs skats, kad šie zirgi nāca virsū mūsu pozīcijām, un gūlās kaudze pie kaudzes, dzīvnieki un cilvēki.“

Kauja beidzās ar uzvaru, un Vlada vadītā grupa gūstā saņēma svarīgu ienaidnieka vadību un arī svarīgu kara informāciju. Par šo cīņas gājienu Vladis un arī citi viņa kara biedri saņēma pirmās šķiras Dzelzs krustu.

Jautāju, šajās lielajās kaujās – kāda doma, kāda sajūta ir šādā brīdī?

„Izdzīvošanas instinkts,“ – saka Vladis.

„Un gulēt, kad kaujas karavīrs dabū kādas stundas gulēt?“ – jautāju Vladim.

„Stundas? Nē, – cīņas klusuma brīdī kaut kur atspiedās un uz pāris minūtēm nosnaudās. Mums bija iedotas speciālas tabletes – karavīru žargonā frontes tabletes, tās palīdzēja izturēt garas bezmiega dienas.“

Karš tuvojās beigām, un, vācu armijai atkāpjoties, pulkvedis Janums savus vīrus ved uz rietumiem...

Tāpat kā daudziem citiem karavīriem, seko gūsts Beļģijā – 2 gadi – un tad iesaistīšanās pēckara Vācijā. Arī Vladis netiek pieņemts latviešu bēgļu nometnēs.

Vladis satiek savu bijušo kara biedru leitnantu Arvīdu Bērziņu, un abi iestājās 8252. amerikāņu darba inženieru rotā Frankfurtē jeb kā mēs atceramies mellajos.

Un – seko izceļošana uz Austrāliju.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com