Latviešu biedrībai Norvēģijā 60 gadi

Palielināt / Enlarge

Biedrības skoliņas pārzine Sandra Smiltniece (no kreisās) pasniedz ziedus agrākai Biedrības priekšsēdētājai Andai Nordmo (ar ziediem), kura savā laikā skoliņu dibināja. Arī pasniedz viesu grāmatu patreizējai valdes priekšsēdētājai Ievai Melbardei (no labās). FOTO Kārlis Valdmanis.

Palielināt / Enlarge

Elīze un Viesturs Kerans no Kultūras biedrības Latvija-Norvēģija apsveic biedrības agrākos valdes priekšsēdētājus un pasniedz ziedus. Arī apsveic tagadējo valdi un kā simbolisku dāvanu pasniedz saulespuķes pumpurus, lai arī biedrība, kā saules puķes aug un zied. FOTO Kārlis Valdmanis.

Sestdien, 12. maijā Latviešu biedrības Norvēģijā biedri, atbalstītāji un draugi pulcējās jubilejas sarīkojumā, lai atskatītos uz aizvadītiem 60 darba gadiem. Sarīkojumu ievadīja Kastaņa skoliņas bērnudārza un skolnieku priekšnesumi. To nobeigumā skolotāja Sandra Smiltniece minēja, ka maijā ir ģimenes jeb mātes diena un ka skoliņai arī ir sava Māte – Anda Nordmo, kura pirms gadiem ierosināja un noorganizēja skoliņu. Pateicībā Anda saņēma skaistus ziedus.

Valdes priekšsēde Ieva Melbārde savā uzrunā minēja kā radās biedrība. Pie amerikāņu diplomātiem Oslo kā mājkalpotāji strādāja Hermanis un Paula Dzelzkalni. 1951. gadā viņi bija iegādājušies motociklu, ar to ceļoja pa Norvēģiju un apciemoja viņiem zināmos vecos latviešus, kuri bija izvietoti norvēģu veco ļaužu mītnēs.

Mana piezīme – pēc 2. pasaules kara Norvēģija no Vācijas bēgļu nometnēm uzņēma daļu tā sauktos mīnus bēgļus – tuberkulozes slimus – tos izvietoja sanatorijās, vecus cilvēkus bez apgādniekiem – tos izvietoja veco ļaužu mītnēs dažādos pagastos, precētus pārus kopā, vieniniekus pa vienam. Lielās valstis meklēja darbaspēku un mīnus bēgļus neuzņēma, – piezīme beidzas.

Vecie ļaudis bija ļoti priecīgi par Dzelzkalnu apciemojumu, varēja parunāties latviski, jo ikdienā bija valodas grūtības vietējā vidē. Tā Dzelzkalniem radās doma, ka vajadzētu latviešu organizāciju, kura varētu iespēju robežas palīdzēt šiem bēgļiem.

1952. gada sākumā H. Dzelzkalns ierosināja dibināt Latviešu palīdzības biedrību Norvēģijā, un 11. maija sapulcē biedrība uzsāka darbu.

Hermanis Dzelzkalns tagad dzīvo Siguldā, viņam decembrī piepildījās 102 gadi. Valde bija sarūpējusi ap 15 minūtes garu video interviju ar viņu, un sarīkojuma dalībnieki varēja redzēt un dzirdēt sirmā vīra atmiņas par toreiz notikušo.

Uzrunas turpinājumā I. Melbārde pateicās vecbiedriem, kuri ir darbojušies un uzturējuši biedrību visus šos gadus, minēja savas domas par turpmāko, kā blakus galvenam – rūpēties par latviskuma un latvietības saglabāšanu svarīgi arī ir iespēja satikties un būt kopā, kā šovakar. Savu uzrunu Ieva nobeidza ar pašas sacerētu dziesmu biedrības 60. gadadienā. Dziesmā piemēroti tautas dziesmu panti un piedziedājums:

Margrietiņu baltos ziedos
Iemirdzas 60.
Mūs šodien visus neredzama saite sien,–
Būt latviešiem.
Lai prieks mums visiem šodien kopā būt
Tāpat vien, tāpat vien kopā būt.

Pēc šis uzrunas sekoja apsveikumi. Pirmais apsveicējs bija LR vēstnieks Norvēģijā Andris Sekacis. Viņš pateicās par sadarbību un izteica vēlmi, lai šī sadarbība kļūtu vēl ciešāka nākotnē. Bija apsveikums no Eiropas Latviešu apvienības un no Andreja Eglīša Latviešu Nacionālā Fonda, kā arī daži personīgi apsveikumi. Kultūras biedrība Norvēģija-Latvija sveica biedrību ar saulespuķes stādu un iepriekšējos valdes priekšsēžus – Andu Nordmo, Solveigu Viju Ventu (Wendt) un Kārli Valdmani – ar dzīvu, augošu rozi. Tādu rozi saņēma ar Harijs Valdmanis, viņš nav bijis valdes priekšsēdis, bet esot ilggadējs latviskās kultūras un latviešu tautas gara stiprinātājs Norvēģijā.

Ar apsveikumiem beidzās svinīgā daļa, sekoja saviesīgā daļa, mielojoties ar kopīgi sanesto groziņu saturu. Par mūziku gādāja Latvijas mūziķi – grupa Nakts vārdi; varēja dejot vai klausīties, katrs pēc savām iespējām. Sarīkojums sirsnīgā, omulīgā gaisotnē turpinājās līdz vēlai vakara stundai.

Harijs Valdmanis, Oslo
Laikrakstam "Latvietis"

Red.: Latviešu biedrības Norvēģijā tīmekļa vietne: http://www.latviesi.no/