Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pārdomas Mātes dienā

Vera Rozīte aicina atjaunojot mīlestības un uzticības saites

Laikraksts Latvietis Nr. 144, 2011. g. 4. maijā
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ai māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Šos dzejnieka Jāņa Poruka vārdus būs lasījuši daudzi, meklējot pantiņus ne tikai Ziemassvētku, bet arī Mātes dienas apsveikuma kartiņām. Un ik reizes, dzirdot šos vārdus, sirdī ielīst kāda tāla, sena atmiņa no bērnības saulainā stūrīša, kas gadu laikā neizdziest, bet turpina dzīvot sirds pašos dziļumos līdz mūža pēdējai stundai.

Mātes diena kā svētku diena atzīmēta luterāņu Baznīcas kalendārā, bet šīs dienas vēsture meklējama ārpus kristīgās Baznīcas. Tās vēsture sākās 1908. gadā, kad kāda jauna amerikāniete – Anna Džervisa no Filadelfijas ierosināja atzīmēt Mātes dienu par piemiņu savai mātei. Anna toreiz apņēmības pilna rakstīja vēstules valsts institūcijām un sabiedrībā populāriem cilvēkiem, ierosinot vienu dienu gadā veltīt tam,lai godinātu mātes.

Viņas apņēmības un neatlaidības rezultātā 1910. gadā Virdžīnijas pavalsts atzina Mātes dienu kā oficiālu svētku dienu. Vēlāk šī svētku diena izplatījās tālāk pasaulē, nonākot arī Latvijā.

Katram no mums ir savas atmiņas par māti. Katram sava ļoti personīga pieredze, un saliekot kopā šos bērnības atmiņu stāstus, veidotos laikam visinteresantākā mozaīka, kāda jebkad un jebkur redzēta.

Tikai relatīvi nesen jaunākie psiholoģiskie pētījumi atklāj, cik fundamentāla nozīme bērna turpmākajā dzīvē ir viņa mātei: ne tikai tas, kā viņa rūpējusies par savu fizisko veselību grūtniecības laikā, bet, vēl jo vairāk – kāda bijusi mātes emocionālā dzīve, viņas intereses, domas, paradumi un attieksme pret līdzcilvēkiem.

Tādējādi māte jau piedzimšanas brīdī nodod bērnam līdzi mantojumā it kā aizslēgtu brīnumlādīti, kuru bērns atvērs gadu pēc gada visa sava turpmākā mūža laikā. Kāds būs šīs brīnumlādītes saturs – vai tur būs drošības, labestības un mīlestības dimanta dālderi vai arī – nedrošības, baiļu, agresijas vai visdažādāko pataloģiju iedīgļu maisījums, ar kuriem visa turpmākā mūža garumā nodarbosies neskaitāmi psihologi, psihiatri vai pat eksorcisti, lai cilvēku no šīm līdzi dotajām dāvanām atbrīvotu – ir lielā mērā topošās mātes ziņā.

Manuprāt, daudz par maz presē uzmanība veltīta mātes lomai bērna attīstībā. Par maz, līdzīgi ceļa zīmēm, redzami norādījumi Uzmanību! – tālāk braukt aizliegts!, Bīstams ceļš, vai Iebraukt aizliegts! u.tml.

Attālinoties no Dieva iedibinātās pasaules kārtības un atsakoties pieņemt to, kas gadu tūkstošiem atpakaļ jau kā pamatvērtības cilvēkam ir iedots, bet kārdinājums radīt pašam savu esamības kārtību, ieliekot centrā sevi un kļūstot pašam par dievu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž.

Nonivilējot civilizācijas pamatšūniņu – ģimeni un cenšoties radīt mākslīgas tās konstrukcijas, to aizstāvji un dievišķās kārtības pretinieki necenšas pat prognozēt, kādas sekas tam var attīstīties nākotnē.

Katram bērnam nepieciešama sava māte un arī savs tēvs – ne tikai kā fiziski aprūpētāji, bet vēl daudz jo vairāk emocionāli – kā visas viņa turpmākās dzīves drošības un morāli tikumiskās audzināšanas nodrošinātāji.

Mazam bērnam ir svešs Dieva jēdziens, tāpēc māte un tēvs viņa pasaulītē ir kā Dievs, kur meklēt patvērumu un mierinājumu, tādējādi iepazīstot paļāvību un uzticību. Tikai pats, iepazīstot un uzaugot šajā drošajā patvērumā, bērns vēlāk, jau pieaudzis, būs spējīgs šo drošību un paļāvību nodot tālāk gan pats savam bērnam, gan saviem līdzcilvēkiem.

Te arī meklējama atbilde, kāpēc aizvien retāk sastopam cilvēkus, uz kuriem droši varam paļauties un bez bailēm uzticēties. Vai iemesls tam nav jau mūsu pašu bērnībā iegūtā destruktīvā pieredze, kuru pārmantojuši jau mūsu vecāki un viņu priekšteči, nododami savas bailes un nedrošību tālāk no paaudzes paaudzē?

Es gribētu redzēt kaut vai vienu cilvēku, kurš neilgotos satikt cilvēku, kuram varētu droši uzticēties, droši uz viņu paļauties, ar kuru droši varētu dibināt ģimeni, zinot, ka nekāda nodevība nav sagaidāma.

Bet kāds esmu es pats? Vai esmu tāda māte vai tāds tēvs, kas šādu uzticību spēj sniegt?

Varbūt pienācis laiks vērst skatu nevis uz jaunu ģimenes modeļu veidošanu, bet uz to, lai radikāli kvalitatīvi uzlabotu cilvēku savstarpējās attiecības jau esošajās ģimenēs un vismaz tuvāko paziņu lokā.

Bet bez dziļas Dievišķo likumu izpratnes nav iespējams skaidrot labā un ļaunā vietu cilvēku likteņos. Mani joprojām nebeidz pārsteigt masveidīgā tumsonība pat elementāros kristietības pamatjautājumos un lielas sabiedrības daļas ne mazākā vēlēšanās domāt par savu un savu bērnu garīgo dzīvi.

Cilvēki ir gatavi izdot milzu līdzekļus psihologu un psihoanalītiķu algošanai, pūšļotājiem, dziedniekiem un dārgiem medikamentiem, bet neizrāda pat visniecīgāko vēlēšanos drosmīgi ielūkoties tās problēmas saknē, iemeslā, kas sarežģījumus un slimības izraisījis.

Aizvien aktuālāka kļūst arī mobinga problēma, kur skolā, darba vietā vai kādā citā organizācijā notiek ciniska, nežēlīga viena it kā traucējošā cilvēka izolācija. Ar katru gadu pieaug upuru skaits un aizvien vairāk pilnveidojas cietsirdīgo cilvēku viltības paņēmieni savu mērķu sasniegšanai.

Kamēr cilvēks pats nav saskāries ar pilnīgu sirdsapziņas neesamību un pats vai bērns nav no tā cietis, cilvēks pat necenšas pretoties ļaunumam, bet savas mirkļa ērtības vai iegribu vārdā atrod savai rīcībai ausij tīkamus argumentus.

Tomēr būtu labi vismaz teorētiskā līmenī saprast ļaunas rīcības likumsakarības, lai vajadzīgā brīdī saprastu, kas notiek.

Katram cilvēkam būtu jāzina, ka absolūts ir tikai Dievs un ka ļaunums, būdams nevis pašpastāvīga būtība, bet gan tikai radības pretošanās pirmsākuma Esībai – Dievam, nevar būt absolūts un tādēļ nevar pastāvēt.

Katrs ļaunums, ko izdara brīvas izvēles priekšā noliktie cilvēki, neizbēgami parazitē uz labā rēķina. Ļaunumam nepieciešams atrast sev attaisnojumu un ietērpties labajā, nereti pat augstākajos ideālos. Ļaunums vienmēr un neizbēgami sajaucas ar kādu pēc formas pozitīvu piedevu un ar to cilvēkus pieviļ. Savu pozitīvo aspektu ļaunums cenšas pasniegt cilvēkam kā tik svarīgu vērtību, ka tās sasniegšanai atļauti visi līdzekļi.

Ļaunums vienmēr darbojas pieviļot, slēpjoties aiz labā. Bet labajam, lai īstenotos, ļaunā palīdzība nav nepieciešama. Tāpēc arī tur, kur parādās liekulība, meli, vardarbība, visatļautība u.tml. – un visbiežāk tas notiek ģimenēs, kurās ir mazi bērni – tieši tur ir robeža, kur beidzas labā valstība, t.i. Kristus Gars un ienāk tumsa.

Ilgus gadus strādājot pedagoģijas laukā un regulāri saskaroties ar neskaitāmu bērnu ciešanām ģimenē, kur cietēji ir ne tikai bērni, bet arī bērna māte, un līdz ar to bērns spiests panest dubultu nastu – gan pašam savas ciešanas, gan arī mātes – vēlētos šajā Mātes dienā pieklauvēt pie visu bērnu vecāku sirdsapziņām, aicinot piebremzēt savu skrējienu un padomāt: kā uz mani noraugās mans bērns un ko viņš iemācās kā morāles un tikumības pamatvērtības tieši no manis?

Apstāties un ļaut Dieva Gaismai iespīdēt savas pašreizējās dzīves visapslēptākajos dziļumos un salikt svaru kausos to, kas manī Dieva gaismā var pastāvēt un to, kas nav no Dieva. Izklausās tik vienkārši, bet – ne vienmēr viegli – izdzīt no sevis visu, kas nav Dieva mīlestības Gaismas cienīgs. Bet, ja ir mērķis – mana bērna nākotne – tad ir vērts!

Nezin kāpēc mēs joprojām cenšamies izpatikt un izlikties labākiem tieši svešiem cilvēkiem, kuriem par mums ir tikai garāmejoša interese.

Gribētu novēlēt katram lasītājam, sākot ar šo Mātes dienu vērst skatu uz savu ģimeni, uz savu bērnu un savu māti, izlīdzinot senus pārpratumus un atjaunojot mīlestības un uzticības saites tik cieši, lai bērns ar vienu roku varētu droši turēties pie sava tēva, ar otru – pie savas mātes, kopīgi aiziet apciemot savu vecmāmiņu un varbūt pirmo reizi visiem kopīgi, izlūdzoties svētību savai ģimenei, pateikt Mūsu Tēvs lūgšanu.

Katru vakaru to atkārtojot, ar laiku pamanīsiet, ka esat kļuvuši labāki savās dvēselēs, līdzīgi, kā nemanāmi iedegam brūni siltas vasaras saules staros.

Mag. Paed. Vera Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com