Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītāja vēstule

Latviešu valoda, Melburnas Latviešu ciemā

Laikraksts Latvietis Nr. 143, 2011. g. 27. apr.
Ansis Vairogs -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latviešu ciems ir maza Latvija plašajā Austrālijas kontinentā (Latvian Retirement Vilage). Pretī īstajai Latvijai, neviens svešu kultūru tai uzspiest nemēģina. Turpretī īstajā Latvijā, daudzi vēl nevar jeb negrib, no krievu smakas tikt vaļā. Jā, Latviešu ciema cietajā lokā kādreiz rodas problēma, tad to mēģina atrisināt, ja iespējams, bez zobenu cilāšanas. Tagad Latviešu ciems, no kādreiz grūti radītā mazā pasākuma, ir izaudzis par vērā ņemamu iestādi, kurā bez privātam mājiņām ir 52 istabu liels, veco ļaužu aprūpes nams.

Kad pārcēlos uz Latviešu ciemu, tad domāju, ka visu iemītnieku ikdienas valoda simtprocentīgi ir latviešu. Tomēr izrādījās, ka vienā mājiņā runā angliski. Ja ciems pastāvēs, tad droši vien nākotnē pieaugs angliski runājošo skaits. Uz saviem skaitļiem balstos, tikai no saviem sakariem no ciema iedzīvotājiem. Lai tos pārbaudītu, būtu tumsā jāiet pie logiem klausīties un tā viegli varētu iekulties nepatikšanās.

Ja būtu vēl profesors Dunsdorfs dzīvs un gribētu kuplināt Arķīvu par ciema latviešu valodu, tad tas uzticamam cilvēkam lūgtu apciemot visas ciema mājiņas. Mani viņš laikam par tādu uzskatīja un, Arķīvam materiālus vācot par latviešu skaitu Austrālijā, lūdza mani saskaitīt latviešus Gipslandē. To teikdams, viņš piebilda, ka man kā Austrālijas apbraucējam, tas būšot tikai vienas nedēļas nogales izbrauciens. Es tiešām to paveicu ātri – divās nogalēs. Ziņojot par padarīto, piebildu, ka kāda vecāka dāma ar ļoti skanīgu latviešu uzvārdu – Bērziņa kundze neiederas latviešu sarakstā, jo nerunā nevienu vārdu latviski, bet gan tekoši krieviski. Bet viņai taču ir Latvijas pavalstniecība, atbildēja Dunsdorfs.

Pateicoties par lielo darbu, viņš ar tipisko Dunsdorfa smaidiņu sejā, veikli turpināja, ka kāda neatbildīga persona nav apgājusi viņai uzticamo rajonu, bet es to paveikšot pāris stundās. Šoreiz viņam gandrīz bija taisnība. Kad gribēju plēst muti iebildumam, viņš jau bija pateicis paldies par vēl darāmo darbu. Liels paldies man bija, kad viņš man, galīgam nemākulim, palīdzēja bez takses izdot dzejoļu grāmatiņu.

Kur tad es ņēmu zināšanas par latviešu valodu Latviešu ciemā? Pirmām kārtām, Ciema busiņā un Ciema sanāksmēs pie bagāti klātiem ēdienu galdiem. Domāju, ka sirsnīgām pārrunām labāks ir busiņš, nekā ēdienu galds. Pie klāta galda, uzsverot vārdu, var viegli apgāzt kafijas tasīti vai vīna glāzi. Un ja nu viņš ir sarkanais, tas ļoti var iespaidot debašu gaitu. Šīs dāmu paskaļās pārrunas dod labu ieskatu par mūsu valodas tīrību.

Ir jau arī mūsu valodiņā ieperinājies pa svešvārdam, bet nekas tamlīdzīgs kā Latvijā. Tur ne tikai ikdienas, bet arī rakstu valoda, sevišķi laikrakstos un žurnālos, ir piesātināta ar svešvārdiem. Bieži vien šie svešvārdi ir tā sakropļoti, ka šejienes lasītājiem nav īsti skaidrs, ko viņi nozīmē.

Pāris mūsu ikdienas svešvārdus gandrīz varētu attaisnot, un tāds ir fridžs. Gadās dienas, kad ledusskapis jāatkārto tik bieži, ka gandrīz sametās mēle. Ir jau taisnība, ka daži salikteņi nav viegli izrunājami. Atceros, ka pirmās Latvijas laikā bija policisti, kas, lai noteiktu cik aizturētais izdzēris pusstopus, lika ātri atkārtot četrpadsmit. Esmu mēģinājis fridža vietā popularizēt vārdiņu ledene, bet atsauksmes nav. Saka gan, ka pirmās Latvijas laikā esot bijušas ļoti populāras sūkājamas konfektes ledenes.

Otrs populārais ikdienas, bet neattaisnojams vārds ir šoping un šoping pleisis. Grūtāk izrunājams jau nu nav iepirkšanas centris.

2008. gada otrā pusē un 2009. gada sākumā Austrālijā uzradās gramatiķi, kas latviešu valodu gribēja uzvest uz pareizā ceļa. Cīņa starp pirmās Latvijas un padomju Latvijas gramatikas rakstības piekritējiem izvērtās stipri asa. Diemžēl, tā notika tepat Austrālijā starp Pēteri un Jāni, bet nevis starp Austrālijas un Latvijas gramatiķiem. Šie strīdi nonāca pat tik tālu, ka viens gramatiķis pret otru sāka lietot apvainojošus vārdus.

Galvenie strīdi bija par ch, mīkstināto r un uzvārdu rakstību vīriešu un sieviešu kārtā. Tiem, kas pirmās Latvijas agrajās skolās bija mācījušies, tiem mīkstinātais r nāca tikai vēlāk. Un arī tad, lai gan bija jāzina, ka jūras krupjiem grāvī grūti, ne visās skolās to spieda mīkstināt. Vai Vācijas nometņu skolās par to mācīja, – nezinu, bet Austrālijas trimdas rakstos tas nav bijis pārāk populārs. Turpretī ch jau bija pirmā Latvijas gramatikas grāmatā.

Vienu no lielākiem trokšņiem laikam sacēla uzvārdu rakstība, vai vīriešu kārtas uzvārdu rakstīt sieviešu kārtā. Freimanis un Freimane skan tīri labi, bet ir arī tādi, kas sieviešu kārtā izklausās briesmīgi. Latvijas padomju skolās gājušie, pastāv uz to, ka uzvārdi jāraksta pēc krievu valodas parauga – vīriešu un sieviešu kārtā, bet to apstrīd pirmās Latvijas skolās gājušie. Domāju, ka uzvārdu rakstība jāatstāj to nēsātāja ziņā. Lai raksta tā, kā viņš zem tā labāk jūtas.

Lai nu kā ar ikdienas valodu, bet Latviešu ciema iemītnieku rakstu valoda ir pilnīgi tīra no svešvārdiem. Ar strīdiem, vai bez strīdiem, bet abas puses atzīst, ka valoda ir lielākā tautas vērtībā.

Ansis Vairogs
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI



Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com