Pertas vanadzes iepriecina un paēdina

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Iebaudījām garšīgas pusdienas. FOTO Jānis Purvinskis.

Š.g. 10. aprīlī uz vanadžu pusdienām Pertas Daugavas Vanagu klubā pulcējās prāvs bariņš Pertas latviešu. Bija sanākuši ap četrdesmit cilvēku, kuri ar nepacietību gaidīja, ko vanadzes mums sniegs. DV kluba telpas bija labi piepildītas ar tautu.

Tā kā bija arī solīta speciāla izrāde par latviešiem Austrālijā, tad bija arī jāpierīko un jāiestāda prožektors, ap kuru Ilmārs un Jānis prasmīgi rīkojās. Kad šī svarīgā ierīce bija sakārtota, Rita mums ziņoja, ka vispirms mūs ēdinās ar pusdienām, tad rādīs skatus no Leģiona atceres Rīgā 16. martā, kam tad sekos latviešu žurnālistu sakopotā izrāde par latviešiem Austrālijā. Sekos starpbrīdis, kad varēsim pastaipīt kājas un vēl pamieloties ar kūkām un kafiju. Beigās sēdīsimies atkal savās vietās un noskatīsimies Būt latvietim – Austrālija otro daļu, pēc kuras tad varēsim iet mājās.

Tā nu viss arī noritēja. Ar Pertā mazo latviešu jauniešu skaitu bija uzbudinoši redzēt, ka Leģiona atceres svinībās Rīgā dalību ņēma tik daudz latviešu jaunatnes. Es saku tieši – ņēma dalību gan kā karogneši, gan ziedus noliekot pie Brīvības pieminekļa. Pat pavisam mazi bērni gāja ar augsti paceltu Latvijas karogu.

Kas bija šie jaunieši un jaunavas, kuri lika ziedus leģionāru atcerei, pateicībai par viņu nestajiem upuriem? Laikam taču leģionāru atvases, bērni un mazbērni. Redzējām arī krievu plakātus un dzirdējām vienu otru izsaucienu, bet tos visus pārsniedza latviešu dziedātās dziesmas, kuras turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad ziedi jau bija nolikti.

Saprotams, ka redzējām arī daudz sirmgalvju, kuri droši atnāca atcerēties draugus, kurus bija ņēmusi kāda lode vai šāviņš pierē kādā vergu nometnē. Arī mēs šeit – kādreizējie trimdinieki pateicamies šiem leģionāriem par mūsu izglābšanu Kurzemē, kas ļāva mums tikt prom no krievu nagiem. Paldies par labo filmu tam vai tai, kuri to bija sagādājuši.

Tad skatījāmies un atcerējāmies, kāpēc un kā mēs atbraucām uz Austrāliju, kādi tad mums bija sākuma gadi un kā mēs pamazām iedzīvojāmies šai svešajā vidē, svešos ļaudīs un svešā valodā. Mums gan nepagāja divdesmit gadi, kamēr iemācījāmies angļu valodu, kur mūsu kaimiņi Latvijā nevarot iemācīties latviešu valodu ne divdesmit, ne pat piecdesmit gados. Tikai bija žēl, ka redzējām visus Austrālijas latviešu centrus, pat Kērnsu ar pusduci latviešiem, bet Pertas latviešus, kā parasti, atkal neviens neredzēja. Nu varbūt kādreiz kāds vēl atcerēsies, ka arī šeit dzīvo paprāvs bariņš latviešu.

Tomēr paldies vanadzēm par garšīgām pusdienām, par labo izpriecu filmām un laikam arī Latviešu centram no tā visa kaut kas palika. Uz redzīti 15. maijā uz otrām divām daļām no Būt latvietim – Austrālija un cerams atkal garšīgām pusdienām!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“