Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Par Lieldienu krustu un prieku

Veras Rozītes pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 142, 2011. g. 20. apr.
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pēc lielajiem grēka plūdiem uz Zemes, kā mūžīgai uzticības zīmei starp Dievu un cilvēkiem, mūsu Radītājs lika atmirdzēt varavīksnei. Šī zīme bija kā laulību gredzens vai kā notāra apstiprināts dokuments par to, ka Dievs apsola nekad turpmāk neiznīcināt savu radību.

Cilvēkiem tagad vajadzēja mācīties dzīvot atbilstoši 10 Baušļu jeb Dieva likumu prasībām. Bet vai cilvēki to darīja? Notika tā, kā negodīgās laulībās, kur viens no laulātajiem uzticīgi pilda savu solījumu, bet otrs... laikam veselas bibliotēkas varētu piepildīt ar grāmatām, kurās aprakstīti piemēri, kā tas otrs laulātais atbildējis ar savu uzvedību mīlestībai... līdz laulība beidzot šķirta.

Bet Dievs ir Dievs. Viņš ir uzticams. Un viņš pilda savu solījumu, neskatoties ne uz ko.

Redzot, ka cilvēki turpina grēkot un dzīvot, kā katram šķiet izdevīgāk un ērtāk, Dievs savā pārpasaulīgajā gudrībā un mīlestībā izdomāja sūtīt uz Zemes savu Dēlu – ko varētu saukt arī par Dzīves Apliecinātāju, ideālu Piemēru, Skolotāju, Mācītāju, kurš, būdams patiess Dievs un patiess Cilvēks, parādītu KATRAM CILVĒKAM viņa dvēseles atpestīšanas ceļu un iespējas no grēka smaguma.

Es daudzkārt esmu domājusi par to, KO tad īsti nozīmē Kristus ciešanas, kuras Viņš piedzīvoja no nežēlīgajiem un nepateicīgajiem cilvēkiem? Ko nozīmē tas, ka labais tiek atdarīts ar cinismu un cietsirdību? Ko nozīmē cilvēku neizmērojamā nepateicība, gļēvums un bailes no patiesības?

Kristietība māca, ka Kristus – Viņš, uzticamais Dieva Dēls pie krusta izcieta nāves mokas, lai mūs atpestītu un mēs pēc nāves iemantotu mūžīgo svētlaimi, tas ir – mūžīgo dzīvi Debesu valstībā.

Tā ir kristīgā teoloģija, un ik gadu, vairāk nekā 2000 gadu garumā, cilvēki Lielajā Piektdienā atceras Kristus krusta mokas, sestdienas pavada pieklusinātā mierā, ticot tam, ka Kristus pēc krustā sišanas miris kā cilvēks un guldīts kapā, bet svētdienas rītā – gaismai svīstot, noticis brīnums – Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un uzkāpis debesīs, tādējādi caur savām krusta mokām dāvājot atpestīšanu visai cilvēcei, visām paaudžu paaudzēm un arī katram no mums.

Tie kristīgai pasaulei ir lielākie svētki. Pat nozīmīgāki, nekā Ziemassvētki, jo tieši Kristus augšāmcelšanās brīnums norāda uz kristietības universālo nozīmi, dodot cerību Dieva žēlastībai, atpestīšanai jeb atbrīvošanai no grēka nastas un mūžīgai dzīvei pēc nāves. Tāpēc arī kristieša dzīvesveidu vislabāk atspoguļo krusts.

Tie, kuri esam kristīti, esam saņēmuši šo mazo krusta zīmi un bieži vien arī to nēsājam, tādējādi apliecinot arī ārēji savu kristīgo identitāti.

Šī krusta zīme bijusi kā mirdzoša zīme neskaitāmiem Kristus sekotājiem un Viņa apliecinātājiem, kuri gadu simteņu laikā dažādi cietuši no Kristus ienaidniekiem un Viņa vajātājiem. Un bieži vien šie visagresīvākie un visnežēlīgākie kristiešu mocītāji un spīdzinātāji bijuši tieši tie, kuri paši sevi gribējuši parādīt kā vispareizākos, vislabākos, vismīļākos kristietības aizstāvjus.

Es nerunāšu par krusta kariem, moku rīkiem viduslaikos un raganu dedzināšanām, bet par pavisam parastu mūsu dzīves ikdienu.

Padomāsim – ko es, konkrēti es pats saprotu ar vārdiem – esmu kristietis?

Lai cik savādi tas neliktos, līdzko dzirdam vārdu – kristietība, Kristus vai Dievs – mēs visbiežāk domās metam skatu uz ārpusi, prom no sevis – uz draudzi, kurai vismaz teorētiski piederam, uz Baznīcu vadītājiem, kādām redzamām pasaules kristīgām organizācijām, kur, kā dzirdēts, notiek ne tikai labas lietas vien...

Laika gaitā kristietība, kas pēc savas būtības ir ļoti, ļoti personīgu attiecību veidošana ar Dievu, kļuvusi par varenu masu pasākumu, kur katrs atsevišķais cilvēks ieplūst kā smilšu graudiņš daudzo miljonu vidū. To starpā, bez šaubām, ir visdažādākie cilvēki, ar visdažādākajiem priekšstatiem par to, ko tad nozīmē būt par Kristus sekotāju un Viņa apliecinātāju. Vēl lielāku mulsumu rada nepārskatāmais literatūras piedāvājums, plašais video klāsts un informācijas plūdi, kur viena teorija noliedz nākamo.

Nabaga cilvēks visa šī piedāvājuma vidū apmulst, apjūk, un bieži vien bezspēcībā nolaiž rokas, nezinot, kur īsti griezties ar SAVU sāpi, SAVĀM ikdienas problēmām, SAVU nezināšanu. Mācītājam visbiežāk nav laika, draudzē savas aktivitātes – draudzes vakaru organizēšana, svētku pasākumu rīkošana... No ārpuses it kā viss izskatās pareizi un labi. Norisinās labi izplānots draudžu darbs, notiek dievkalpojumi.

Bet nez kāpēc cilvēki turpina naktīs mocīties ar bezmiegu, neprot apturēt galvā riņķojošās domas par saņemto aizvainojumu, domās simtiem reižu prāto un pārliek, kā tikai būtu varējis atbildēt tam nekauņam, kura priekšā palicis kā mēms aiz piedzīvotā šoka? Jā, galvā pavīd doma, par to, ka Kristus reiz nesīs mieru dvēselei... kaut kad... pēc nāves varbūt...

Bet mēs taču dzīvojam šodien un tagad, tieši te un nekur citur, un nesam visas tās nastas, tos krustus, kas mums jānes. Un tie nekļūst vieglāki, lai arī kā mēs cenšamies šos krustus paslēpt aiz ikdienas maskām: bezdarbs, parādu saistības, slimības, draugu nodevības, neveiksmes...

Un te nelīdz ne skaistas lūgšanas, ko uzrakstījuši pareizie kristieši, nelīdz gudras grāmatas un lieliski padomi... kaut kas visu laiku pietrūkst, lai iegūtu sev dvēseles mieru.

Pirms dažām dienām vienā no interneta vietnēm atradu videoierakstus par Niku Vujiciču, kurš, piedzimis bez rokām un bez kājām, izejot cauri bezcerības, izmisuma un depresijas fāzēm, apjautis kādu fascinējošu spēku,– Kristus prieku sevī, kas kā degoša uguns likusi viņam pārvarēt, varētu sacīt – neiespējamo. Viņš ieguvis augstāko izglītību, tagad ceļo pa pasauli savos 23 gados, liecinādams pasaulei par Dieva reālo klātesamību. Viņa starojošā būtība kā magnēts piesaista tūkstošiem cilvēku visā pasaulē. Viņš ir kā dzīva, liesmojoša lāpa mūsdienu pasaulē, kurš saka pavisam vienkāršus vārdus: „Es dzīvoju un lūdzos.“

Viņā nav maskas, viņā nav izlikšanās – šie dīvainie krusti, kurus caurmēra kristietis velk sev līdzi kā smagus krustus – rādot liekulīgu svētulību, uzspēlētu līdzjūtību vai falšu ārēju mieru... Niks ir pilnīgi, absolūti brīvs no tā visa. Viņš neizmeklē noapaļotas frāzes, viņš runā no sirds uz sirdi. Jo viņš ir brīvs.

Man liekas, ka Lieldienu laiks ir tieši šis daudzo, dažādo, sev personīgi uzkrauto krustu nomešanas laiks, kad mēs katrs izdzenam no sevis visu, kas nav Dievs. Tas ir kā istabas atbrīvošana no veciem apputējušiem krāmiem un kožu sagrauztām lupatu ļerpatām, kuras aizsedz logus un neļauj iespīdēt pavasara saulei.

Tas ir itin visu masku nomešanas laiks, kad es nostājos aci pret aci, sirds pret sirdi ar Savu Dievu, kurš vienīgais mani pazīst tā, kā neviens cits cilvēks uz pasaules. Un Viņam, tieši Viņam kādā klusā brīdi, uz ceļiem nometies, ar asarām izsūdzu visus savus līdzšinējos pārkāpumus, kļūdas un grēkus, kuri pastrādāti aiz muļķības, nezināšanas vai aiz bailēm... Man liekas, ka tieši tādu grēksūdzi Kristus no mums sagaida. Ne citiem, bet no sirds uz sirdi – Dievam. Un tad jau Viņš pats mums ar maigumu norādīs, kuram cilvēkam jālūdz piedošana, kam jāatvainojas... jo arī katrā no viņiem taču mīt tāds pat Dieva Gars, kāds ir manī. Tāpēc jau Lielā gavēņa laiks mums dāvā vēl vienu iespēju piedzīvot brīnumu – augšāmcelties no grēkiem, kas ved nāvē, vai atdzimt jaunai dzīvei.

Pēc Baznīcas mācības – tas arī ir priekšnoteikums tam, lai cilvēkā piemājotu Svētais Gars – gudrības, miera, padoma, aizsardzības Gars, ko mēs visi tik ļoti vēlētos saņemt. Tas ir tik vienkārši – jo tieši to Kristus ir apsolījis katram cilvēkam, kurš Viņam no sirds seko.

Iegūt šo nesatricināmo mieru, drošību un prieku Dievā, pieņemot visu, kas ir un kā ir – lai notiek, kas notikdams! Ja klātesošs ir Svētais Gars, tad Viņš dos spēku, Gudrību un drosmi iziet no jebkādām ārējām un iekšējām krīzēm. Un tās ir Lieldienas: tīra sirdsapziņa, labestība un no tā izrietošs gaišs, saulains prieks.

Mag. Paed. Vera Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com