Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas garīgās dzīves dimensija izglītībā

Referāts lasīts Latvijas Nacionālās Skolotāju savienības skolotāju konferencē

Laikraksts Latvietis Nr. 141, 2011. g. 13. apr.
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

LNSS Valdes priekšsēdētājs Dr. paed. E. Kramiņš un LNSS Valdes priekšsēdētāja vietniece Mag. paed. V. Rozīte. FOTO Aigars Brēdiņš.

Rīgas 3. ģimnāzijā, Grēcinieku ielā 10, 2011.gada 22. un 23. martā

Gatavojoties konferencei, atvēru Latvijas Tautas frontes programmu konferencei, kura notika 1989. gada 23. un 24. maijā Televīzijas centrā Zaķusalā ar nosaukumu GARS DARA DZĪVU... Lasot daudzo tā laika tautas atmodas priekšstāvju referātu nosaukumus, nevilšus prātā ienāca doma – kā šie referāti varētu izklausīties šodien, šā laika kontekstā? Ko teiktu šodien, piemēram, tagad jau Mūžībā aizsauktā filoloģe Ita Kozakeviča savā referātā Garīgums un nacionālā identitāte, vai tolaik pazīstamā radio žurnāliste Dzintra Krašauska referātā Garīguma nozīme bērna audzināšanā? un daudzi citi, kuri tolaik, divus gadus pirms Valsts neatkarības atgūšanas, uzrunāja klausītājus ar vienu kopīgu mērķi – mobilizēt savus līdzcilvēkus tautas garīgai atmodai?

Pavisam nejauši atradu jau nodzeltēt paguvušu 1989. gada 15. jūnijā izdoto laikrakstu Padomju Jaunatne, kurā nopublicēts manis lasītais referāts šajā konferencē. Nosaukums – Svētdienas skolas Latvijā. Lasīju to ar lielu interesi, jo tajā es biju ieskicējusi programmu Svētdienas skolu attīstībai Latvijā, kaut gan nekur iepriekš par to nebiju lasījusi. Kā zināms, tolaik kristīgā izglītība bija aizliegta.

Pirmkārt, paredzēju, ka jāizveido svētdienas skolu tīkls Latvijā, ka jāsagatavo vienotas programmas, jāveido bērnu mācību grāmatas un metodiskā literatūra, jāiepazīstas ar citu valstu svētdienas skolu pieredzi, jāorganizē svētdienas skolu skolotāju sagatavošanas kursi. Svētdienas skolās paredzēju iesaistīt arī bāreņus un bērnus invalīdus, paredzēju kristīgus pulciņus un bērnu korus draudzēs.

Līdz 1993. gadam, kad traģiski bojā gāja arhibīskaps Kārlis Gailītis, visas šīs ieceres lielos vilcienos bija realizētas. Pie luterāņu Baznīcas darbojās jau 103 Svētdienas skolas. Svētdienas skolas tika nodibinātas ne tikai pie luterāņu, bet arī pie citu kristīgo konfesiju baznīcām.

Kopā ar bērniem kristīgās dzīves pamatus mācījās arī bērnu vecāki un pat vecvecāki. Daži no viņiem atzinās, ka, redzot pozitīvas pārmaiņas bērna uzvedībā, vecāki, kamēr bērni bijuši skolā, lasījuši bērnu kristīgās grāmatiņas, jo vēlējušies saprast, ko bērni mācījušies, ja šī mācība tik labvēlīgi ietekmējusi viņu uzvedību.

Atskatoties uz ilgo gadu pieredzi, secinu, ka ticības mācību, kas ir noteiktu kristīgo konfesiju uzskatu, dogmu un priekšstatu sistēma, kas kalpo attiecīgās konfesijas identitātes saglabāšanā, norobežojoties no citām konfesijām un pasaules uzskatiem, ieteicams bērniem mācīt tikai katras kristīgās konfesijas baznīcās.

Ja Latvijā šodien katras kristīgās Baznīcas draudzē darbotos svētdienas skola, kas praksē iedzīvinātu kristīgo mācību, un visu konfesiju mācītāji un priesteri godprātīgi un atbildīgi veiktu sava garīgā mentora pienākumus, savā stājā un uzvedībā apliecinot kristīgas dzīves paraugu, un katras baznīcas durvis bērniem atvērtu mierīgs, priecīgs, mīlestības un labestības caurstrāvots cilvēks, kas gatavs uzklausīt, ieklausīties un palīdzēt grūtā brīdī, šodienas sabiedrība kopumā izskatītos pavisam savādāk. Latvijas teritoriju pārklātu simtiem svētdienas skolas, kuras būtu kā garīgas gaismas avoti mūsu Valstī. To mēs varam redzēt tajās draudzēs, kurās svētdienas skolas darbojas. Es tās nosauktu par labestības audzināšanas vai par sirdsapziņas skolām. Tieši tur vislabākā veidā Baznīca varētu atklāt un iedzīvināt latviešu tautai savu neizmērojamo radošo potenciālu, veidojot iekšēji brīvu, skaidru cilvēku. Kopā ar bērniem Baznīcā ienāk pieaugušie cilvēki ar labām izglītībām, strādāt griboši, ar daudzām vērtīgām idejām.

No viņu vidus tad arī nāktu jauni, gudri, uzņēmīgi cilvēki, kuri zinātu, kādā veidā vislabāk izmantot savai draudzei piederošos īpašumus, un vajadzības gadījumā dalītos ar savām zināšanām un pieredzēm ar citām draudzēm, kurām neveicas īpašumu apsaimniekošanā.

Bērnu vecāki draudzēm piederošajos īpašumos varētu izveidot mazus kristīgus bērnu dārzus, pēc kuriem Valstij ir tik liels pieprasījums, konfesionālas vispārizglītojošas skolas vai mazus privātus uzņēmumus un ražotnes.

Latvijas garīgo krīzi, par kuru dzirdam runājam vai ik dienas, pavisam reāli iespējams pārvarēt, atverot plaši kristīgo Baznīcu durvis bērniem un viņu vecākiem un ar baznīcām piederošajiem īpašumiem nevis tirgoties, bet atļaut tajos darboties jaunām ģimenēm ar bērniem. Baznīcām nepieciešams kritiski izvērtēt atsevišķu mācītāju vai aktīvo draudzes locekļu morālo rīcību un garīgo veselību, lai nepieļautu arī psihisku vai fizisku vardarbību pret bērniem un jauniešiem.

Latvijā būtu nepieciešams iedzīvināt vismaz vienu aktīvu bērnu kristīgu organizāciju. Pirms dažiem gadiem sagatavoju šādas organizācijas projektu, aicinot bērnus, jauniešus un arī pieaugušos mācīties būt par draudzīgiem eņģeļiem.

Ja katrā draudzē bērni jau no mazotnes iedzīvotos kā savās mājās, mācoties rūpēties par saviem vienaudžiem, vecajiem draudzes locekļiem un savu tuvāko apkārtni, mums nevajadzētu aicināt tik daudz nepazīstamus ārvalstu evaņģelizētājus. Tieši viņi visbiežāk ir bīstamu totalitāru sektu pārstāvji, kuri, izmantojot Latvijas reliģiski neizglītoto sabiedrību, ievilina jauniešus savos tīklos.

Latvijā kristīgā Baznīca varētu radīt pavisam jaunu, šodienas bērnu vajadzībām atbilstošu kristīgas audzināšanas modeli, kur uzsvars tiktu likts nevis uz teoriju – Bībeles stāstu vai pantu iegaumēšanu, ko bērns var turpināt darīt visu atlikušo mūžu, bet uz praktisku darbību –par kristīgās ticības pielietojumu ikdienas dzīvē, izpaužot aktīvā darbībā savu labo gribu un mācoties praktizēt jau agrā bērnībā kristīgo meditāciju un lūgšanu, – tādējādi iepazīstot, ko nozīmē iekšējs miers un reāla Dieva klātbūtne.

Ņemot vērā to, ka Valsts pārtraukusi finansēt ievērojamu skaitu bērnu un jauniešu ārpusstundu nodarbības, un nepārskatāms skaits bērnu pēc stundām nokļūst burtiski uz ielas, kristīga bērnu organizācija varētu veiksmīgi darboties katrā Latvijas Baznīcā, katras konfesijas draudzē, kur ar bērniem varētu nodarboties gados vecākie draudzes locekļi, kuri ir pensijā, vai cilvēki, kuri uz laiku kļuvuši par bezdarbniekiem.

Ar šādu bērnu organizāciju Latvija varētu kļūt par labu paraugu citām Rietumeiropas valstīm, palīdzot bērniem izaugt labestīgiem un ar mīlošu sirdi, gudriem un garīgi stipriem. Lai viņi izaugtu tādi, kas vēlāk prastu audzināt paši savus bērnus un būtu stipri kristīgas ģimenes balsti savai valstij.

Daudz redzamāku vietu Latvijā varētu ieņemt kristīgas konfesiju skolas un bērnu dārzi.

1991. gadā, atverot Rīgas 1. Kristīgo skolu kā Valsts skolu, tai bija eksperimentāls raksturs, jo tolaik daudzi no bērnu vecākiem pat neapzinājās savu reliģisko piederību. Daudz bija jaukto ģimeņu, kurās tēvs un māte piederēja katrs savai konfesijai vai nepiederēja nevienai.

Pasaules pieredze rāda, ka kristīgās skolas pārsvarā ir privātas konfesiju skolas, kurām, protams, finansējuma daļu sniedz arī Valsts, jo arī šo skolu vecāki ir nodokļu maksātāji.

Atsevišķās valstīs tiek uzskatīts, ka Kristīgās skolas atveseļo sabiedrību. To absolventi veiksmīgi strādā, veido ģimenes, viņu vidū ir ļoti maz likumu pārkāpēju un noziedznieku. Tāpēc Valsts ir ieinteresēta atvērt vairāk kristīgo skolu, palielinot finansējumu kristīgām skolām, ko Valsts ietaupa uz cietumu un labošanas iestāžu rēķina, kuru skaits redzami samazinās.

Kristīgās skolās parasti daudz aktīvāk iesaistās arī bērnu vecāki. Mazākas Baznīcas skolas līdzinās ģimenei, kurās cits citu pazīst un atbalsta.

Grūti būtu iedomāties, ka šādas skolas audzēknis nošautu savus skolas biedrus, kā tas notiek šodienas pasaulē. Uz šo brīdi mēs varam teikt – paldies Dievam, pie mums, Latvijā tā nenotiek. Bet vai varam uzdrošināties būt tik pārliecināti par to kaut vai rīt?

Grūti būtu iedomāties labas kristīgas skolas absolventu jau kā pieaugušu, piemēram, policistu, kurš nošauj otru policistu.

Ja man jautātu, vai vispār iespējams šodienas agresīvo pasauli mainīt, cilvēku nejūtīgumu, cietsirdību un cinismu pārveidot, iezīmējot cilvēkā dievišķus vaibstus, es nekavējoties atbildētu – jā! Tikai šos dievišķos vaibstus bērnā jāsāk veidot jau pavisam agrā bērnībā.

Turklāt katram bērna vecākam, katram skolotājam, katram garīdzniekam jāuzņemas pilnīga morāla atbildība par to, ko konkrēts bērns mācās konkrēti no viņa, no manis, no tevis. Pavisam konkrēti. Mēs visi esam noguruši no skaistiem un pareiziem vārdiem, kad runātājs pats ar savu dzīvi noliedz sevis teikto un pats rīkojas pilnīgi pretēji sacītajam.

Atgriežoties pie 90-tiem gadiem, nevar nepieminēt, kā Latvijā aizsākās kristīgās mācības un ētikas ieviešanas process Valsts skolās.

Kā šodien atceros, kad kopā ar lielāko kristīgo konfesiju pārstāvjiem pirmo reizi tikāmies Izglītības ministrijā pie toreizējā izglītības ministra Andra Piebalga. Toreiz sabiedrībā veiktā aptauja liecināja, ka 75% skolu audzēkņu un viņu vecāki vēlas skolās apgūt kristīgo mācību ar starpkonfesionālu ievirzi.

Izglītības ministrs bija gatavs kristīgai mācībai kā obligātam mācību priekšmetam atvēlēt finansējumu no Valsts budžeta gan skolotāju sagatavošanai, gan mācību materiālu sagatavošanai, gan arī skolotāju algām. Pamatojums tam bija – Latvijas reliģiskās saknes, no kultūrvēsturiskā viedokļa raugoties, tāpat, kā citur Eiropā, sakņojas kristietībā. Tādēļ ikvienam Latvijas pilsonim nepieciešams apzināties savu reliģisko izcelsmi, lai saprastu klasisko mūziku, mākslu un lai ieaugtu Rietumu humānismā.

Jau tolaik par šādu reliģiskās izglītības koncepciju iestājās Eiropas Savienība, jo kristīgā mācība ir mācība par tradicionālajām konfesijām kopējo un atšķirīgo, par to pamatiem Bībelē un izpausmēm pasaulē, kā arī par to nozīmi Latvijas un visas pasaules kultūras attīstībā. Kristīgā mācība ietver sevī objektīvu informāciju par citām pasaules reliģijām un jauniem reliģiskiem strāvojumiem, kas nepieciešams, ceļojot pa dažādām pasaules valstīm. Tie ir centieni sniegt informāciju par to, kādas ir dažādu reliģiju sniegtās atbildes uz dzīves būtiskākajiem jautājumiem.

Mūsu multikonfesionālā sabiedrībā ir svarīgi mācīt jauniem cilvēkiem saprast un aizstāvēt ne tikai pašiem savu reliģisko pieredzi, bet cienīt arī citu cilvēku reliģiskās jūtas, orientējoties mūsdienu pasaules reliģiskajā daudzveidībā.

Toreizējais Izglītības ministrs saprata, ka, vājinot kādas tautas kultūras reliģisko pamatu, uz kuras balstās morāle, tiek iznīcināta pati tauta. Jo stabilas Valsts pārvaldes pastāvēšanas stūrakmens ir morāle. Garīgi sašķelta tauta, kur katrs tic kaut kam citam, ir vieglāk manipulējama.

Paralēli kristīgai mācībai skolās, katrā draudzē bija paredzēts attīstīt svētdienas skolu, kurās bērni pēc savas konfesijas programmām mācītos iepazīt un praktiski ieaugt savas konfesijas tradīcijā.

Tolaik sabiedrība bija atvērta un gatava kopīgai garīgai izglītībai. Tas liek secināt, ka Kristīgās mācības ieviešana Valsts skolās būtu nodrošinājusi visas sabiedrības pakāpenisku reliģisku un morālu izglītošanu.

1993. gadā ar tradicionālo kristīgo Baznīcu vadītāju akceptu tika nodibināta Starpkonfesionālā kristīgās izglītības kolēģija, par kuras vadītāju toreizējais Romas Katoļu Baznīcas arhibīskaps izvirzīja manu kandidatūru, ko klātesošie apstiprināja.

1993. gada 15. maijā Romas Katoļu garīgā semināra telpās notika 1. Kristīgo skolotāju konference, kas bija tik bagātīgi apmeklēta, ka konferences dalībniekiem bija jāizvietojas pat blakus telpās. Šī konference atspoguļoja gatavību kopīgi strādāt visu konfesiju skolotājiem.

Presē virmoja dažādi vērtējumi par kristīgās mācības ieviešanu Valsts skolās. Diemžēl, arī daži Baznīcas pārstāvji cēla savus iebildumus.

Rezultātā 1994. gada jūlijā Baznīcu vadītāji iestājās tikai un vienīgi par konfesionālu ticības mācību, un Starpkonfesionālā kristīgās izglītības kolēģija toreiz arī izbeidza savu darbību.

Vēlāk mūsu multikonfesionālajā vidē tika pieņemts likums par konfesionālu ticības mācību.

Likuma pieņēmēji nedomāja par to, kā praktiski katrā klasē, kurā mācās daudzu konfesiju un reliģiju bērni, realizēt šo likumu. Neviens nedomāja par to, ka šī mācība tikai veicina doktrinālo atšķirību uzsvēršanu un konfesionālo norobežošanos. Pēc IZM datiem 1998. gadā konfesionālo mācību vēlējās apgūt tikai 4 procenti skolēnu. Līdz ar to viņi riskē iegūt spēcīgi izteiktu minoritātes identitāti ar visām no tā izrietošām emocionālajām sekām.

Tikai pēc 2000. gada konfesiju vadītāji, redzot, ka pieņemtais likums par konfesionālu kristīgo mācību Latvijā praksē nefunkcionē, vienojās par kopēju kristīgās mācības programmas izstrādāšanu pamatskolā, kas pašreiz sākta īstenot. Diemžēl, labvēlīgais laiks ir neatgriezeniski zaudēts. Un neatbilstošais likums par ticības mācību Valsts skolās palicis negrozīts.

Reizēm gadās kļūdas, kuru sekas parādās ilgākā laika posmā. Šī ir viena no tām. Latvijas parlamentārieši bija nobalsojuši par tādu reliģiskās izglītības modeli, no kāda Eiropā sāka atteikties jau 60-tajos gados.

Jau deviņdesmito gadu pētījumi Eiropas reliģiskās izglītības jomā liecina par diviem faktiem: pirmkārt, ka ticības mācība valsts skolās nekādi neietekmē noziedzības līmeni un otrkārt, ka tā nevairo arī plašāku tautas masu ieaugšanu kristietībā.

Ētika, kas Latvijā tiek piedāvāta tiem, kas ticības mācību neizvēlas, nav reliģijas alternatīva, jo reliģijas mācība aptver vēl citas individuālās un sociālās pieredzes dimensijas, ne tikai ētisko.

Ar ticības mācības ieviešanu Valsts skolu sistēmā baznīcu vadītāji centās panākt, lai skolās notiktu tas, kam jānotiek ģimenēs un draudzēs, proti – tiktu audzināti nākamie draudžu locekļi. Konkretizējot – to var saukt par baznīcas misijas darbu skolās, ko finansē Valsts. Ticības mācības praktizēšana draudzēs, bez šaubām, prasa līdzekļus un papildus darbu no draudzes mācītājiem.

2010. gada 28. jūnijā saņēmu atbildi no Izglītības Ministrijas par pašreizējo reliģijas un ētikas mācīšanas stāvokli Valsts skolās. Tajā teikts, ka izglītības programmās iekļautie reliģiska satura mācību priekšmeti tiek piedāvāti kā izvēles mācību priekšmeti un ka 2009./2010. g. lielākais vairums skolēnu 1.-3. klasēs apguvuši ētiku – kopumā 46 600 skolēnu 668 skolās. Kristīgo mācību apguvuši 9767 skolēni 256 skolās, bet konfesionālo ticības mācību apguvuši tikai 226 skolēni 6 skolās.

Jautājums – vai šo 226 skolēnu dēļ bija vērts atstāt bez kristīgas izglītības iespējām tūkstošiem Latvijas bērnu?

Iedziļinoties vēl citos ar bērnu audzināšanu saistītos dokumentos, redzams, ka valstī pietrūkst kopējas, vienojošas platformas, uz kuras balstīt bērnu izglītošanu un audzināšanu. Atsevišķas ministrijas, neskaitāmi sabiedrisko organizāciju veidojumi, tai skaitā ar ārvalstu finansējumiem un ietekmi – bērnu izglītošanu un audzināšanu pakļauj dažādām, bieži vien pretējām izpratnēm par garīgām vērtībām. Rekomendācijas un ieteikumus bērnu audzināšanā izstrādā nepārskatāmā daudzumā, ar dažkārt pat ļoti apšaubāmām kvalitātēm. Vairums cilvēku mūsu sabiedrībā neapzinās, ka ir cilvēki un grupējumi, kuriem kristīgu vērtību un kristīgu vērtību aizstāvju kritizēšana un nobīdīšana malā ir ienesīgs bizness, par ko viņi saņem ievērojamu peļņu.

Pašreiz ir panākts, ka reliģiski neizglītotā sabiedrība ar demogoģizētās informācijas starpniecību ir pakļauta daudz un dažādām destruktīvām ietekmēm. Kristīgo pamatvērtību nezināšanas dēļ, garīgos strupceļos tiek ievesti mazo bērnu vecāki, kuri savas nekompetences dēļ bieži iesaistās totalitārās reliģiskās sektās, pieņemot par sev noderīgiem pseidopsihologu un dziednieku padomus, un tikai ar laiku saprot, ka izvēle bijusi nepareiza. Taču starplaikā pieļautās audzināšanas kļūdas jau atstājušas savu graujošo ietekmi uz bērnu, dažkārt pat uz visu mūžu.

Arī Latvijas Ilgtspējas stratēģija izraisa pamatotus jautājumus no kristīgā redzes viedokļa.

Pasaulē dažās vietās jau pašreiz darbojas eksperimentālas skolas, kuras veido pavisam citādu pieeju bērnu mācīšanā. Kāpēc Latvijai nebūt vienai no tām?

Manuprāt, kristīgā Baznīcā jānāk jaunai reformācijai – ar radikālu pievēršanos bērnu kristīgai audzināšanai un izglītošanai, lai tā varētu vadīt tautu garīgo kultūru uz droša, Dieva kārtībā stabilizēta pamata. Ja šāds pamats netiks nostiprināts, mēs ar visu fascinējošo tehnoloģiju un zinātnes attīstību strauji tuvosimies savas tautas bojāejai.

Tikai praktiski darbojoties savas ģimenes, savas draudzes un tautas labā, bērns to var labi iepazīt un iemīlēt, atrast tur labus draugus un sajusties saprasts, piederīgs un mīlestībā pieņemts. Tas jāsāk jau no agras bērnības, jau ar pirmajiem soļiem. Ja Baznīcā bērns kā viesis ienāks tikai skolas vecumā – iesvētībās vai kristībās, – tas būs jau daudz par vēlu. Prakse rāda, ka daudzi tā Baznīcā kā viesi ienākuši un kā viesi arī izgājuši. Ja pirms tam bērns nebūs praktiski draudzē iedzīvojies savu vienaudžu vidū, ar viņiem kopā uzaudzis un sadraudzējies, vēlāk viņš internetā un ārpus mājām atradīs sev citus draugus, bet vai vienmēr tos labākos?

Ņemot vērā ievērojamo Latvijas ekonomisko bēgļu skaitu, nekavējoši būtu nepieciešams izveidot interneta vietnes latviešu bērniem, jauniešiem un viņu vecākiem, ko varētu lietot visi latvieši pasaulē. Tur varētu iekļaut ne tikai mācību materiālus, bet arī spēles bez vardarbības, labu mūziku, savstarpējus iepazīšanās portālus.

Apceļojot valstis un pilsētas, kurās dzīvo latvieši, redzams, ka katrā vietā tiek īstenotas šaurākas vai plašākas bērnu audzināšanas programmas. Vecāki bieži vien maina savas dzīves vietas, pārceļoties uz jauno mītnes zemi kopā ar bērniem. Pašreiz ārpus Latvijas dzimst ļoti daudz bērnu jauktās laulībās. Tur nepieciešamas latviešu valodas mācību programmas, kas nepieciešamas bērniem un cittautu ģimenes locekļiem.

Bērniem un jauniešiem būtu nepieciešamas interneta vietnes, kurās viņi labprāt iesaistītos, piedaloties forumos un saņemot atbildes uz saviem garīgajiem jautājumiem.

Manuprāt, pienācis laiks, kad ekumēnisko kustību jāsāk iedibināt praksē, atrodot pamatplatformu, uz kuras kopējiem spēkiem nodot nākamajām paaudzēm kristīgās pamatvērtības un mūsu tautisko mantojumu, atzīstot, ka reliģiskā izglītība ir mūžīga, vispārēja un vēsturiska parādība un nepieciešamība. Tāpēc Latvijā nepieciešams izveidot plašu un sazarotu reliģiskās izglītības un audzināšanas sistēmu, ko savstarpējā sadarbībā organizē ģimene, skola, Valsts un Baznīca. Tieši darbs ar bērniem var kļūt par veicinātāju mūsu tautas vienotībai – gan tiem, kuri dzīvo Latvijā, gan tiem, kuri dzīvo izkaisīti visā pasaulē.

Latviešu domātājs Pauls Dāle teicis, ka Gars ir tas, kas dzīvu dara un dod stiprumu, Gars ir tas, kas rada, atdzemdina un atbrīvo. Tas ir spēks, kas spēj uzvarēt un pārveidot, organizēt matēriju un ārējos apstākļus. Uzticība Garam rada klusu un lietišķu varonību, kas dara to, ko pienākums prasa, nedomājot par algu un samaksu.

Jūsu klātbūtne šajā konferencē liecina par Jūsu nesavtīgo darbu ar bērniem un ticību mūsu tautas nākotnei. Paldies par to!

Mag. Paed. Vera Volgemute Rozīte



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com