Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pieminot Brigitu Liepiņu

Manas atmiņas par mūsu sadarbību 3ZZZ raidstacijā

Laikraksts Latvietis Nr. 140, 2011. g. 6. apr.
Elvīra Latiša -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
LiepinaBrigita

Brigita Liepiņa
30.07.1930. - 16.03.2011.

Ar Brigitu Liepiņu tuvāk iepazinos kādā latviešu sarīkojuma starpbrīdī, kad es viņai jautāju, kāpēc mums Melburnā nevarētu atsākties latviešu raidījumi. Tādi taču agrāk bija. Brigita atbildēja, ka šo trūkumu varētu novērst. Vai es būtu ieinteresēta, ko lietas labā darīt? Atbildēju, ka man nav ne mazākās jēgas par to, kas notiek raidstacijās. Atceros, ka viņa jau bija darbojusies SBS radio.

Izrādās, ka Brigita jau kādu laiku bija nodarbojusies tieši ar šo jautājumu, t.i., ka Melburnas latviešiem vajadzīgi savi radio raidījumi. Brigita pasmaidīja un teica, ka esot iespēja, ka latviešu raidījumi Melburnā varētu atsākties, bet tur vajadzīgi biedri un darbinieki. Ja man interesē, viņa varētu man parādīt, kas raidstacijās notiek. Brigita mani aicināja nākt un paskatīties, kā raidstacijas darbojās. Pateicos par piedāvājumu. Tā kā sarīkojums turpinājās, tad mēs aizsteidzāmies atpakaļ uz savām vietām.

Pagāja mēneši, pirms mēs atkal tikāmies. Šoreiz Brigita man atgādināja par mūsu sarunu par radio raidījumiem un arī pateica, ja man tiešām interesē, tad sekojošā nedēļā viņa varētu iekārtot laiku tā, lai mēs abas varētu tikties, apskatīt raidstacijas studijas un redzēt, kas tur notiek. Sagadījās, ka arī man tajā nedēļā bija dažas dienas brīvas, un ziņkārības dēļ nodomāju, ka aiziešu paskatīties. Bet brīdināju, ka lai uz mani negaida, jo man nebija daudz brīva laika, un es nedomāju tuvāk iesaistīties nekādā darbā.

Norunātā dienā satikāmies pie 3ZZZ raidstacijas un gājām iekšā. Tur mūs ļoti laipni saņēma Kolīna (Colleen) – jautra meitene, kas mums izrādīja raidstaciju un mani veikli pierunāja uz radio kursu. Tā kā Brigita jau bija strādājusi pie SBS, un jau daļu no šīs raidstacijas kursiem izņēmusi, tad mums tikai kāda maza daļa būtu jāapmeklē kopā. Es vēl atrunājos, ka man tiešām nav ne laika, ne arī liekas naudas apmeklēt kādus kursus. Kolīna smējās un teica, ka šie kursi ir galīgi par brīvu, un arī nav ne pārāk gari, ne grūti. Piemēram, pirmo stundu, kas ir iepazīšanās ar dažiem aparātiem un studiju, mēs jau esam izņēmuši. Vēl gan būšot jānāk uz lekcijām par likumiem, kas attiecas tieši uz raidstacijām un publiskiem sazināšanās līdzekļiem. Tāpat kā žurnālistiem. Saprotams, kursā ietilpst arī praktiskās stundas, kad apmācīs, kā jārīkojas ar aparātiem un ar pulti. Pēc katras kursa daļas būs pārbaudījumi. Bet tas viss, lai mani nebaida, jo pasniedzēji ir patīkami, un pārējie kursanti esot visāda vecuma iesācēji bez iepriekšējas pieredzes, tātad, tādi paši – kā es.

Bet tad nāca galvenais. Mums jādabū vismaz 42 finansiāli biedri. Vai mēs varam garantēt, ka mums būs klausītāji? Nē. Un kā lai mēs to varētu garantēt? Ja mēs varam piesaistīt 42 personas vecākas par 18 gadiem, un lai katrs no viņiem maksā 3ZZZ biedru naudu $10 vai $15 gadā, un tad, kad mēs būsim sekmīgi pabeiguši mūsu kursu, tikai tad mums atvēlēs vienu stundu nedēļā, kurā mēs drīkstēsim pārraidīt mūsu raidījumu latviešu valodā.

Brigita jau bija sarunājusi kādus 15 vai vairāk, kas bija ar mieru kļūt par biedriem. Bet 42 mums likās kā neaizsniedzams skaitlis. Kolīna mūs nomierināja un teica, ka līdz tam laikam, kad mēs būsim visu kursu pabeigušas, noteikti mūsu biedru skaits pieaugs. Tā tas notiekot ar visām jaunām grupām.

Pēc tam katru reizi, kad mēs tikāmies, Brigita priecīgi varēja pateikt, ka viņai vēl ir pieteikušies jauni biedri. Tātad atbalsts pamazām pieauga. Tikām līdz 25. Tālāk nevarējām tikt. Kurss pabeigts. Visi pārbaudījumi izturēti. Bet līdz 42 nespējām tikt. Ko nu? Nekas. Kolīna atkal mūs mierināja – tiklīdz sāksies raidījumi, biedri paši pieteiksies. Tā arī bija.

Mēs bijām loti pateicīgas īru valodas grupas dalībniekam Stjuartam, kurš veselu mēnesi izbrauca uz darbu vismaz stundu agrāk, lai tad nāktu un mums palīdzētu pārraidīt mūsu raidījumu. Viņš ļoti apbrīnoja Brigitas metodisko sagatavošanos. Viņš teica, ka līdz ar to arī viņš ko mācījās, jo viņam tik sīkas un detalizētas programmas plānošanas nebija. Tā viņš palīdzēja mums, un Brigita palīdzēja viņam, kā vieglāk uzrakstīt darba plānu.

Pateicoties Brigitas gādībai, dažus mēnešus vēlāk 1999. gadā es noliku 3ZZZ pārbaudījumus, un mēs abas atsākām raidījumus latviešu valodā no Melburnas. Brigita uzmanīgi sagatavoja visu programmu. Viss bija izstrādāts uz sekundi.

Viņa ļoti piestrādāja, lai varētu nolasīt visjaunākās ziņas no Latvijas. Bieži tās nodrukājot tikai pēc pusnakts, lai tad jau plkst. 6.00 no rīta mēs tās pār1asītu tukšajā studijā.

Viņa arī darbojās pie pults, un man tikai atlika nolasīt daļas no jau sagatavotā materiāla. Lai es nebūtu tikai blakus sēdētāja, man iedeva sagatavot 5-10 minūtes bērnu un jauniešu daļu. Brigita arī centās visam atrast piemērotu mūziku, to ņemot no savas privātās krātuves. Viņa arī apmeklēja obligātās sanāksmes un daudz palīdzēja citiem, jo sevišķi ar darba plānu rakstīšanu. Tāpat kā visi 3ZZZ brīvprātīgie darbinieki, par savu darbu Brigita nesaņēma nekādu atlīdzību. Tas bija mīlestības darbs Latvijai un latviešu tautai.

Kad Brigita uzņēmās laikraksta Austrālijas Latvietis redaktores darbu, viņa vairs nespēja darboties 3ZZZ raidstacijā, jo diennaktī nav tik daudz stundu, lai abus darbus varētu padarīt. Tā kā es kādu laiku lasīju avīzes korektūras, tad zinu, ka Brigitai bija jātiek galā ar čupu burtiem; ar burtiem, kuri izskatās pēc klučiem un arī ar rakstiem, kur nav ne garumzīmju, ne mīkstinājumu, un tad vēl ar untumainiem datoriem un grūti salasāmiem rokrakstiem. Brigita cīnījās ar šīm problēmām ļoti bieži. Viņai nepatika darbu atstāt pusceļā. Viņa centās grūtības pārvarēt.

Bija reizes, kad mēs lasījām un pārlasījām ziņas no Latvijas, un abas prasījām viena otrai, par ko te tiek stāstīts? Brigita savā darbā ielika visu savu laiku, spēku un enerģiju. Savu dārzu, kur viņai tā patika strādāt, viņa atstāja otrā vietā. Viņai patika gatavot ēdienu, jo sevišķi cept smalkmaizītes, bet maltītes tika ēstas tikai tad, kad avīzes darbs bija padarīts, un viņas mīļām smalkmaizītēm vairs nebija laika. Ja dators niķojās, tad visam citam bija jāgaida. Viņai bija svarīga sava ģimene, bet, lai kā arī viņa necenstos, arī tai bieži bija jāpagaida. Tas viņu nomāca.

Kā ar radio un vēl vairāk ar avīzi, Brigita uzņēmās lielu slodzi, bet viņas daba viņai neļāva ne radio darbu, ne vēlāk Austrālijas latvieti atstāt otrā vietā. Ja viņa uzņēmās kādu darbu, tad viņa to centās, ar visiem saviem spēkiem veikt pēc savas labākās sirdsapziņas.

Brigitai bija tik daudz, ko viņa vēl gribēja darīt, tik daudz zināšanu, ko viņa spēja dot citiem, bet laiks viņai to vairs neļāva.

Saldu dusu.

Elvīra Latiša



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com