Tuvā Eiropa Hobārtā

Palielināt / Enlarge

Autore reflektē spoguļvirsmā. FOTO Aija Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Hobārta Velingtona ēnā. FOTO Aija Biezaite.

Palielināt / Enlarge

MONAs ieeja atspoguļo vidi un mūs pašus. FOTO Aija Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Kāpnes uz mākslas templi Mūrilā. FOTO Aija Biezaite.

Nav nekāds brīnums, ka eiropietim, dzīvojot Austrālijā ilgāku laiku, uznāk nežēlīgas ilgas pēc mājām. Pēc mājām kaut vai to plašākā izpratnē – pēc Eiropas, pēc kaut kā sava un pazīstama, kaut kā no pirmsaustrālijas perioda. Sagribas vienkārši tikt prom no šīs milzu salas, kas šķietami nekad nebeidzas, jo lai kur tu brauktu vai lidotu, nākas vien apjaust, ka esi nonākusi tikai kādā citā tās nostūrī. Galu galā pēc laika sāk likties, ka Sala pārņēmusi visu pasauli un ārpus tās robežām vispār nekas nepastāv. Lai nopurinātu šo murgaino ilūziju, sarīkoju sev nelielas brīvdienas Hobārtā.

Iepriekš neko daudz par Tasmāniju nezināju, tik vien to, ka tur ir skaisti. Ar to parasti arī beidzas jebkura sarunbiedra sniegtā informācija par šo vietu. Tā nu biju gatavojusies skaistumam, tomēr Hobārta mani sajūsmināja vairāk, nekā cerēts. Ne tik daudz ar skaistumu, cik ar normālumu. Ir mazas pilsētas, kas neglābjami ož pēc provinces. Ir pat lielākas pilsētas, kas neglābjami ož – kā vecmāmiņas skapis pēc naftalīna. Tomēr atrodas arī tādas nelielas pilsēteles, kam it kā būtu visas iespējas būt provinciālām, jo nekā daudz jau tajās nav, tomēr tās neož. Hobārta ar saviem divsimttūkstoš iedzīvotājiem ir viena no tām.

Patīkama mūra apbūve, kalnainas piejūras ieliņas ar krāsainiem koka namiņiem, mīlīgi veikaliņi un tīkama rosība. Laiks nepastāvīgs, te vējš, te lietus, te saule, kā jau īstā piejūrā. Vietējie norūdījušies staigā T-kreklos, es satīstos vairākās drēbju kārtās, tomēr priecājos par vēsumu. Tas viss atgādina pa laikam Helsinkus vai Dublinu, pa laikam Reikjaviku. Lai arī pēdējā no šīm pilsētām nemaz neesmu bijusi, apmēram šādu to iedomājos: nelielu, pietiekamu, dabas ieskautu. Arī Reikjavika taču ir salas galvaspilsēta. Arī Islande atrodas nomaļā vietā, kaut kur uz pola pusi, gluži kā Tasmānija. (Kas tā vispār par muļķīgu indevi salīdzināt vienu vietu ar citu un kaut kādā mērā neglābjami vēlēties būt tajā citā vietā, kas kļuvusi par šobrīdējās vietas etalonu. Fu! Lai nu paliek Islande, esam Tasmānijā.)

Sadzīve hostelī uzjundī atmiņas no laikiem, kad tādos bieži nakšņots. Smalkāki un prastāki, tie tomēr visi savā ziņā ir ļoti līdzīgi. Pilni ar sagurušiem vai tieši otrādi, uz draudzēšanos kāriem sazin kādu tautību mugursomniekiem, ar mūžīgajiem draudzīgi jaunietīgajiem lūgumiem pēc kārtības pie virtuves un citu koplietošanas telpu sienām, ar klasiskajām divstāvu gultiņām un drusku drudžaino, drusku šmulīgo gaisotni. Ar istabu man ir paveicies, no sešām gultiņām aizņemta tikai vēl viena. Turklāt mana kaimiņiene taivāniete katru rītu pazūd jau sešos, lai dotos uz darbu vīna laukos, un es palieku viena un laimīga atsevišķā istabā.

Pēc pirmās dienas pie vīnogulājiem nabaga meitene sūdzas, ka briesmīgi nomocījusies, sāpot visas maliņas, turklāt menedžeris esot pārmetis lēnu strādāšanu. Taivāniete neizskatās visai sportiska, iedomājoties darbu nez kādā vīnaudzētavā, Tasmānijas lietu un vēju pavadībā, turklāt par minimālo algu, gribot negribot uznāk žēlums par meitenes pūliņiem iegūt līdzekļus Austrālijas apceļošanai. Turklāt es esmu labi atpūtusies un izbaudījusi dienu, tāpēc jūtos kā Buņģis blakus Cibiņam un svaigi iegūto iepirkumu maisiņus kaunīgi pabāžu nost no acīm. Nākamajā vakarā kaimiņiene nopirkusi sildošu ierīvējamo ziedi savām cietušajām ķermeņa daļām. Nu istabā esam mēs trīs: es, taivāniete un smēra visurlienošā smaka. Te tev nu bija hosteļa un jaunības romantika, es neizturu, plaši atveru logu un pati glābjos vestibilā pie datora.

Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, vismaz ēst vienmēr ir patīkamāk kompānijā, tā nu, ceļojot vienatnē, man ar ēdienreizēm neveicas. Jautāts par tuvējām brokastvietām, hosteļa puisis pavēsta, ka tādu te esot papilnam. Pa kreisi esot vienkāršāka ēstuve, kur par 10 dolāriem varot pamatīgi pielikt vēderu. Toties pa labi esot interesantāka kafejnīca izsmalcinātākiem deguniem, vēderiem un droši vien arī makiem.

Pirmajā rītā sajūsmā par ceļojuma brīvību gribu sevi palutināt ar smalko vietu. Kafejnīca tiešām burvīga, stilīga un omulīga. Tikai ēdienkarte tāda dīvaina, īsti nekas sirdi nesilda. Tomēr nolemju te palikt un tieku pie viegli apceptas olas ar sazin kādu superšķiņķi, spinātiem un supersieru minipanniņā. Garša izsmalcināta, taču briesmīga. To visu kaut kā nomoku, negribēdama aizvainot smaidīgo pavāru, kas mani tik laipni apkalpoja. Kafija te arī tāda dīvaina, eju prom, sapratusi, ka šeit man par smalku, un uz visu mūžu iemantojusi riebumu pret šķiņķi ar jēlgaļas garšu. Tiesa, ar šo garšu tai dienā sanāk sastapties divreiz – šķiņķi negaidīti atrodu nevainīgā picas šķēlē. To gan es nekautrējos atstāt pusapēstu.

Nākamajā rītā eju uz vienkāršo ēstuvi pa kreisi no hosteļa. Tur tieku pie tik milzīga olu kulteņa, ka apšķebina uz pāris stundām. Kas tas vispār par stilu – smalkās porcijas taisīt pārāk mazas, toties vienkāršās – pārāk lielas? Smalkās laikam domātas aristokrātiem, kas dienu aizvada knibinoties un niekojoties, toties vienkāršās porcijas – ļautiņiem, kas raujas rūpnīcā pie virpas. Lai nu kā, turpmākajos rītos ēdu auzu putru un vakariņot eju uz tuvējo taizemiešu ieskrietuvi, kur esmu noskatījusi vienu garšīgu ēdienu, ar to man arī pietiek. Vēders jūtas laimīgs, un pašai spēks kaulos.

Ceru, ka milzīgais brokastu olu kultenis man palīdzēs iekarot Velingtona kalnu, apkārtnes augstāko virsotni un hobārtiešu lepnumu, kas slejas 1270 m virs jūras līmeņa. Mans kāpums sākas pie kāda cita lepnuma – Austrālijas vecākās alusdarītavas Cascade. Autobusa šoferis, man izkāpjot, piekodina nepārdzerties. Ir nu gan joks! Cik skumīgai būtu jābūt manai dzīvei, lai es viena pati desmitos no rīta dotos uz brūzi piedzerties. Šoreiz man padomā apreibināšanās no svaiga gaisa un fiziskas piepūles. Esmu izraudzījusies ideālu dienu, spīd saule un kalns ir brīvs no parastā mākoņa. Ceļš ved caur paparžu biežņu, gar upīti, aina liekas kā nozīmēta no Cascade alus etiķetes, vienīgi tīģeris slēpjas.

Diena ir skaista, un esmu klusi sajūsmināta par gaidāmo izstaigāšanos 20 km garumā. Piecas stundas vēlāk nonāku sasodītā kalna nolāpītajā virsotnē, neiedomājami nomocījusies, sapīkusi un neapmierināta ar savu vārgulīgo kāpumu. Skaistums apkārt paveras gan, taču ledainā Dienvidpola dvesma aizdzen jebkuru prieku par atrašanos kalngalā. Akmeņu spraugās vīd sniegs. Visi pārējie cilvēki te atbraukuši ar mašīnām, izlec laukā, nofotografējas un lec atkal atpakaļ. Budži un sliņķi, pukojos. Ir nu gan absurds: tu kāp un kāp tādā kalnā, beidzot uzkāp, un to vien gribas, kā ātrāk tikt lejā. Gluži kā vienīgais teikums mana vectēva klasesbiedra leģendārajā (ģimenes leģenda) sacerējumā par izjūtām, uzkāpjot kalnā: Kaut es drīzāk tiktu lejā! Aukstuma un apnikuma triekta, atpakaļceļu veicu divās stundās un vieglā autopilotā paspēju uz beidzamo autobusu.

Re, nemaz nevajag alu, lai nonāktu mainītā apziņas stāvoklī. Tāds dīvains untums: no brīvas gribas tu izvēlies visaugstāko kalnu, visgarāko maršrutu un tad mokies visu dienu. Aprakstā šis maršruts minēts kā labs treniņš braucienam uz Nepālu. Ha, tātad Himalajos man nav, ko meklēt. Un nevajag arī! Kā katrā šādā pārgājienā pieminu savu Austrālijas bušvōku krusttēvu Greimu Andersonu, kurš šoreiz kalnā droši vien būtu ticis krietni ātrāk par mani. Tomēr diena ir laba, ķermenis izkustējies, un visus negludumus taču atmiņas apzeltīs.

Piepešas idejas noved pie neplānotiem piedzīvojumiem. Iegriezusies frizētavā, pļāpāju ar frizieri. Viņa zina, kas ir Latvija, jo draudzējas ar kādu Dzintru, un iesaka man apmeklēt pirms diviem mēnešiem atvērto muzeju MONA jeb Museum of Old and New Art (angl.: Vecās un jaunās mākslas muzejs). Tas piederot kolekcionāram-miljonāram Deividam Volšam (David Walsh), kas par jauno ēku izdevis kaudzi naudas, taču muzeja apmeklējums esot par brīvu. Tas atrodas nedaudz prom no pilsētas centra, Derventas upes krastā, un uz to varot nokļūt ar īpašu kuģīti. Ož pēc interesanta kultūras notikuma, dodos turp.

Uzreiz redzams, ka ar mani kopā ceļo daudzi mākslas mīļotāji no Austrālijas un ne tikai. Gaisā virmo mākslas smalkās enerģijas, un apkārt grozās pusmūža kundzītes, kas ģērbušās tik pazīstamajā mākslai tuvo aprindu stilā. Sen šādas noskaņas nav baudītas, tāpēc esmu sajūsmā, vēl nenonākusi galamērķī. Turpmākajās stundās sajūsma tikai aug, izrādās, MONA ir muzejs ar lielisku dizainu. Uz kopējā noformējuma un iekārtojuma fona man pat mākslas darbi aizpeld otrā plānā, skatos uz klinšu sienām, liektajām spoguļvirsmām un tualetēm, nebeidzami aplaimota. Varbūt kāds iebildīs, taču man šķiet, ka Austrālijā augstas raudzes moderns dizains ir visai reta parādība. MONĀ tā vien izskatās pēc Eiropas un Ziemeļvalstīm.

Ekspozīcija izvietota trīs stāvos zem zemes, un tajā orientēties palīdz audiāl-tekstuālie gidi, kurus ikviens saņem pie ieejas. Izskatā i-phone līdzinieki, tā dēvētie O-aparāti ļauj baudīt paralēlu informācijas telpu un sniedz barību pārdomām. Izstādē redzama mūsdienu māksla kopā ar seniem Tuvo Austrumu artefaktiem. Daļa mākslas darbu liekas ļoti svaigi un interesanti, citi atstāj vienaldzīgu, taču izbaudu modernās tehnoloģijas sniegto iespēju austiņās klausīties intervijas ar māksliniekiem.

Par mūsdienu mākslu nekad nevari būt īsti drošs: karalis ir pliks vai apģērbts. Izrādās, tā ir ne man vienai, pat MONAs boss par kādu slavena autora darbu izsakās apmēram tā: Var gadīties, ka to slavēju vienīgi tāpēc, lai attaisnotu iztērēto pusmiljonu.

Kad mūsdienu mākslas rādītās pēcpuses apnīk, turpat var paēst pusdienas vai doties degustēt vīnu un alu Mūrilas (Moorilla) darītavās. Kaut kas dīvaini suģestējošs ir šajā pasākumā, kaut kas no Lielā Getsbija, kaut kas gandrīz vai sektantisks entuziasma pilnajos darbiniekos, kas bosu sauc par Deividu, kaut kas pārdabisks dizaina nostrādātībā, kaut kas sirēnisks un savā ziņā paverdzinošs visā šai Mūrilas īpašuma vērienīgumā. Deivids kādā intervijā esot izteicies, ka neviens neesot apmeklējis viņa pirmo galeriju Mūrilas Antikvitāšu muzeju, tad nu viņš parūpējies, lai jauno muzeju neviens neatstātu bez ievērības. Stipra griba piesaista gluži neviļus. Stipra griba hipnotizē, vienalga vai vērsta uz labo vai ļauno. Šai gadījumā rezultāts tiešām izdevies vērtīgs, tomēr, kā jau allaž, klausoties sirēnu dziesmās, der piesieties pie saprāta kuģa masta.

Ak jā, gandrīz aizmirsu. MONAs ekspozīcijā ir arī viens latviešu mākslinieces Brigitas Ozoliņas darbs. O-aparāts vēsta, ka viņa ir draugos ar Deividu. Savukārt, mēs visi esam latvieši un tas nozīmē, teju vai viena ģimene... Tad jau sanāk, ka mums visiem ir vismaz viens draugs augstos plauktos: Hobārtas Deivids!

Sēžoties lidmašīnā, jūtos uz brīdi pabijusi Eiropā, tikai stundas lidojuma attālumā no Melburnas. Lai nu tasmānieši man piedod šos saldos melus, godīgi apsolos Tasmāniju apskatīt citu reizi!

Aija Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“