Cūkas bēres Pertā

Palielināt / Enlarge

FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

FOTO Jānis Purvinskis.

Ar mūsu ierašanos Pertā 1950tos gados, kad iesāka dibināties latviešu organizācijas, tad tās arī atzīmēja to dienu, kad nu tā organizācija it kā sāka darboties: tās Dzimšanas dienu. Lai katrās svinībās būtu jo kuplāks apmeklētāju skaits, Pertas latvieši organizēja Draudzes un Organizāciju kopsēdes, kuras tad koordinācijai sasauca divas reizes gadā. Šajās sēdēs tad katra organizācija pieteica savus gada sarīkojumu datumus un tos ieveda kalendārā. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka lielākā daļa Pertas latviešu piederēja vairākām latviešu organizācijām.

Tie organizāciju datumi tad tā arī palika gadu pēc gada, un cilvēki jau zināja uz priekšu, ka nākamās svinības nu būs vai Sv. Pāvila ev. lut. draudzei, vai Daugavas Vanagiem utt. Tā arī februārī vienmēr bija Katoļu biedrības svinības, kurās daudzus gadus Viktors Mazalevskis ar kādiem palīgiem gatavoja uz iesma ceptu cūkas cepeti. Tā tas jau bija pieņemts, un ļaudis jau laikus gatavojās un mājās taupījās ar ēšanu, lai pataupītu vēderu cepetim.

Kad 1990tos gados Katoļu biedrībā biedru skaits pavisam saruka un to beidzot vajadzēja slēgt, Viktors cūkas cepeti tomēr turpināja cept, bet tagad tikai tas tapa par Latviešu Centra gadskārtējo ienākumu. Cūciņa esot jācep lēni, pamatīgi un ar lielām rūpēm. Tā cūciņa jau iepriekšējā dienā tiek sagatavota, lai agrā rīta stundā var to likt uz iesma, un lai līdz pievakarei nāsīs nāk brīnišķīgā smarža, kura izsauc milzu siekalas, pārtraucamas tikai ar cepeša ēšanu.

Sestdien, 19. martā agrā rīta stundā Viktors Mazlevskis ar Latviešu Centra varas vīriem ķērās pie šī svarīgā darba. Pievakarē ap sešiem Latviešu Centra pagalmā jau sāka rasties tādi tievi, sīciņi, izkāmējuši cilvēciņi. Tik nu tā, ka pie galda vēl tomēr varēja pieiet un ar grūtībām piesēsties. Bija sanākuši pāri par simts ēdāju.

Sievas toties, kā jau parasti, darījās, nesot dažādus traukus – piekrautus ar labumiem. Centra virtuvē tika krauti un gatavoti dažādi salāti, griezts un krāmēts šķīvjos un gatavotas kūkas utt. Mēs, tie, kuri nebijām vēl tā pavisam izstīdzējuši, tomēr vēl līdz letei varējām tikt un kaut ko slapjāku dzeramu dabūt, lai, gaidot uz cepeti, varētu remdēt slāpes un izsalkuma sāpes. Domā – ja nu nav ko ēst, tad laikam jādzer vien ir, un pie letes bija dabūjami dažnedažādi slāpju dzesinātāji dzērieni.

Pēc kāda garāka brīža, kad jau domāji, ka beigas nu jau ir klāt, un tas sivēns būs aizskrējis atpakaļ mežā, Viktors paziņoja, ka viss ir gatavs un nevienam nebūs badā jāmirst. Tikai jāsamaksā savu naudiņu, jāsaņem biļeti un jāpietur, kurš pamazām sāks pildīties ar smaržīgo cūkas cepeti un citiem gardumiem. Brīnums, cik ātri visi tie vājie izstīdzējušie ļaudis izveseļojās un vai skriešus tika pie lielā galda, kuru rotāja liels, skaists, smaržīgs, siekalu izsaucošs sivēns. Beigts gan. Tad pieejot pie otrā galda – pilns ar dažādiem salātiem; tur nu bija gan skābie gurķīši, gan gurķi krējumā, tur bija tomāti ar un bez sīpoliem, salāti un kartufeļu salāti. Nu es jau neesmu nekāds pavārs, lai visam tam dotu vārdus, bet pie ēšanas esmu ļoti labs.

Nu kad jau šķīvis bija pilns, tad tikai pie galda un tukšo nost, piedzer aliņu klāt, un tā kā kāzu mielasts. Kad nu vēders jau gandrīz plīst pušu, vēl taču kūkas un kafija. Nu un ap to laiku Viktors atkal uzsauc klusumu un sāk vilkt lozes loterijai. Tur jau arī bija gan smalkas pudeles ar dārgiem šķidrumiem, redzēju arī Rīgas Balzamu, bija glezna, tautisks spilvens un citas mantiņas, ko nest mājās par atmiņu no šī vakara.

Tā nu drīz bija arī jātaisās uz māju pusi, jo vēl man jau stundu garš ceļš priekšā. Saņēmu sieviņu pie rokas un abi aizčāpojām pie mūsu dzelzs kumeļa, kuram auzas nav jādod, bet būtu labāk, ja būtu, jo esmu pārliecināts, ka tas būtu daudz lētāk, nekā tā zupa, kuru šim ir jālej iekšā.

Te nu bija ēsts, dzerts un pļāpāts, un cūciņa arī laikam bija notiesāta. Tagad tika jāpateicas visām tām čaklajām rokām, kuras vienmēr piestrādā bez kādiem trokšņiem un vēlāk pazūd, it kā nemaz nebūtu bijušas. Paldies Centra valdei un tās vīriem, paldies vanadzēm un tām citām dāmām, kuras slēpās, strādādamas virtuvē, un parādījās tikai tad, kad nāca un savāca traukus un bļodas! Paldies kuplajam viesu skaitam, kuri nāca palīgā cūciņu noēst! Jo sevišķi bija prieks redzēt tik daudz jauniešu un jau vecāku jauniešu, un jo sevišķi – jauniešus no Latvijas. Uz redzēšanos 10. aprīlī plkst. 13.00 vanadžu rīkotajā Video izrādē.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“