Uz Austrāliju (1)

Lielais vairums latviešu, kas bija nonākuši Vācijā pēc Otrā pasaules kara beigām, nevēlējās Vācijā palikt, bet cerēja atrast dzīves vietu kādā citā zemē.

Pirmā izdevība radās 1946. gadā, kad Lielbritānija sāka akciju no Eiropas bēgļu nometnēm ievest 100 000 fiziska darba strādniekus. Vispirms, tā sauktās Baltiešu gulbīša (Balt Cygnet) akcijas ietvaros, līga slimnīcu strādnieces un slimnieku kopējas. Šīs akcijas rezultātā Anglijā nonāca ap 1500 latviešu vieninieces.

Daudz plašāka bija tā sauktais Uz rietumiem (Westward Ho) akcija smaga fiziska darba strādniekiem. Vīriešiem bija paredzēts darbs lauku fermās, raktuvēs, ķieģeļu cepļos un metālrūpniecībā, sievietēm – vilnas un kokvilnas fabrikās, kā arī mājsaimniecībā. Šīs akcijas rezultātā Anglijā nokļuva ap 12 000 latviešu pārvietoto personu, kurus tur apzīmēja par Eiropas brīvprātīgiem strādniekiem (European Voluntary Workers).

1947. gadā izceļošanas iespējas bija radušās arī uz Austrāliju. Pirmais kuģis General Heintzelman ar pēckara bēgļiem no Vācijas bija sasniedzis Austrālijas krastu 1947. gada 28. novembrī.

Mazākā skaitā latvieši izceļoja arī uz Beļģiju un Franciju.

1946. gada vasarā mēs ar māti dzīvojām Špakenbergas nometnē, kilometrus divus no Gēstahtes pilsētas un labi pazīstamās Saules nometnes. Tēvs un viņa brālēns inženieris Teodors Priede strādāja Baltijas Universitātes mehāniskas darbnīcās Hamburgā un dzīvoja Zoo nometnē. Viņi tikai pa nedēļas nogalēm atbrauca uz Špakenbergu. Es mācījos Saules ģimnāzijā Gēstahtē.

Nometnē dzīvojot, sākām domāt par izceļošanu no Vācijas. Palikt uz patstāvīgu dzīvi Vācijā negribējām. Arī vācieši labāk redzēja DP bēgļus izceļojam, nekā paliekam Vācijā, jo bija jārūpējas par lielu skaitu viņu pašu bēgļiem, kas bija izraidīti no Polijai atdotajiem apgabaliem.

Domājām par Kanādu. Bijām dabūjuši vairāku Kanādas provinču Agronomiskās palīdzības biroju adreses. Aizrakstījām par tēva kvalifikāciju un pieredzi lopkopības izkopšanas darbā Latvijā un viņa vēlēšanos strādāt savā specialitātē Kanādā. Dažas atbildes saņēmām, bet ne darba piedāvājumus. No vienas puses tas bija saprotams. Latvijas pieredze būtu maz palīdzējusi Kanādas apstākļos.

Kad vēlāk parādījām manus tēvam sacerēto vēstuļu paraugus labai angļu valodas pārzinātājai, tā teica, ka vēstules ir bijušas uzrakstītas labā valodā, izņemot tēva amata apzīmējumu. Latvijas Vecākā lopkopības inspektora apzīmējumam biju ņēmis par paraugu vācisko Oberinspektor un tulkojis to kā Overinspector. Pareizāk būtu bijis Chief inspector.

1947. gada sākumā Baltijas Universitāti no Hamburgas pārcēla uz Pinebergu. Arī tēvam bija jāpārceļas uz Pinebergu. Februārī arī mēs ar māti no Špakenbergas pārcēlāmies uz Pinebergu. Māte strādāja par saimnieci nometnes virtuvē. Nospriedām, ka būtu vēlams man pabeigt vidējo izglītību, pirms meklējam iespēju atstāt Vāciju. Arī Pinebergas nometnē bija ģimnāzija, bet es vēlējos turpināt iesāktās mācības Saules ģimnāzijas 5. klasē.

Ar Saules nometnes komandanta, kurš arī bija skolas direktors, atļauju varēju nometnē dzīvot nepierakstījies. Piektdienas pievakarēs braucu mājās uz Pinebergu. Svētdienas pievakarēs atpakaļ uz Gēstahti. Skolu brīvdienas pavadīju Pinebergā.

Ģimnāziju beidzu 1947. gada 25. novembrī. Pēc izlaiduma mēs izklīdām uz dažādām pusēm. Daži gatavojās braukšanai uz Angliju, citi atkal cerēja, ka drīz pavērsies ceļš uz ASV un Kanādu, kuras uzskatīja par labākām emigrēšanas zemēm. Daži citi atkal sāka studijas BU Pinebergā. Viņus gan no sākuma nometnē nepierakstīja, bet tas drīz nokārtojās. Man, kā nometnes iedzīvotājam, tādu problēmu nebija, un 1947. gada beigās es uzsāku studijas Baltijas Universitātē.

Tēva brālēns Teodors Priede 1947. gada martā Westward Ho akcijas ietvaros devās uz Angliju. Mēs uz Angliju izceļot negribējām.

Bija skaidrs, ka Baltijas Universitātes mūžs nebūs ilgs, un cerības pabeigt studijas nekādas.

1948. gada pirmajos mēnešos Baltijas Universitātē Pinebergā bija iespēja pieteikties izceļošanai uz Austrāliju. To bija izmantojusi BU sekretāra Jāņa Vēliņa ģimene, kas bija pieņemta ar noteikumu, ka vīrs var doties uz Austrāliju tūlīt, bet sievai ar bērniem pagaidām jāpaliek Vācijā. Pēc iekārtošanās Austrālijā, ģimene varēs sekot. Jāņa Vēliņa dzīvesbiedre Ērika ir tēva māsīca. Ģimenes tēvs 1948. gada 4. maijā ar kuģi Svalbard bija iebraucis Sidnejā, nonācis Baturstas (Bathurst) imigrantu nometnē, no kurienes nosūtīts darbā uz Kanberu.

Jūlija beigās Pinebergā varēja atkal pieteikties izceļošanai gan uz Kanādu, gan Austrāliju.

Kāpēc izceļot uz Austrāliju? Maz par šo zemi zinājām. Vēl tikai Jaunzēlande bija tālāk par Austrāliju no Eiropas.

17.  jūnijā rietumu sabiedroto zonās bija notikusi naudas reforma. Līdzšinējo RM kursu pret jauno valūtu DM noteicot 10:1. Drīz pēc reformas veikalos gan sāka parādīties preces, bet reakcijai par lauzto Potsdamas nolīgumu ar vienpusēju naudas reformu, Padomju Savienība pārtrauca Rietumberlīnes apgādi, slēdzot visus ceļus no Berlīnes uz Rietumvāciju. Sabiedrotie bija spiesti Berlīni apgādāt pa gaisu, pat ar akmeņoglēm. Sakās tā sauktais gaisa tilts, kas ilga līdz 1949. gada 12. maijam. Tas radīja nospiestu gaisotni un bažas par militāra konflikta izcelšanos.

Austrālija tomēr šķita droša zeme, tālu no iespējamiem konfliktiem. Ķīnā gan vēl turpinājās nacionālista Čana Kaiši cīņa ar komunistu vadoni Mao. Bet Ķīna taču bija tālu no Austrālijas.

Izceļošanas iespējas uz Austrāliju likās reālākas, jo vairāki transporti jau bija Vāciju atstājuši. Turpretim nebija zināms, par kādu organizētu transportu uz Kanādu.

Tā 3. augustā, pašā pēdējā minūtē, plkst. 11.30 mēs izšķīrāmies pieteikties izceļošanai uz Austrāliju. Ļoti iespējams, ka mūsu izšķiršanos par Austrāliju iespaidoja mūsu radinieku Vēliņu ģimenes izvēle.

4. augustā Austrālijas imigrācijas komisija mūsu ģimeni atrada par pieņemamu. Kāpēc gan nē, jo visi trīs taču bijām darba spējīgi. Tēvu pieņēma par mehāniķi, māti par mājsaimnieci un mani par šoferi. Liekas, ka tūlīt bija jāparaksta līgums 24 mēnešu strādāt valsts norādītos darbos.

Tā kā visos līdzšinējos transportos uz Austrāliju bija pieņemti tikai baltu tautu piederīgie (igauņi, latvieši un lietuvieši), austrāliešiem šie cilvēki bija pazīstami kā balti, izrunā bolti. Oficiāli gan viņus apzīmēja par jaunaustrāliešiem.

Neatceros, vai Pinebrrgā bija veselības pārbaude. Ja bija, tad ļoti pavirša.

8. augustā Pinebergas luterāņu baznīcā bija manas iesvētības. Trīs dienas pēc tām, 11. augustā, mūs pārveda uz Ventorfas (Wentorf) tranzīta nometni.

No Pinebergas uz Ventorfu

Kopā ar mums preču vagonā Pinebergu atstāja arī arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes lektors Aleksandrs Dančauskis ar kundzi Mariju. Tēvs Dančauski pazina jau kopš Zoo nometnes laikiem Hamburgā. Mēs pieci laikam bijām vienīgie Austrālijas braucēji.

Ventorfas nometne bija netālu no Reinbekas pilsētiņas – 20 km uz austrumiem no Hamburgas un apmēram 10 km uz ziemeļrietumiem no Gēstahtes/Špakenbergas nometnēm. Abās nometnēs biju gan dzīvojis, gan gājis skolā.

Tuvākā dzelzceļa stacija (uz Hamburgas – Berlīnes līnijas) bija Reinbek, apmēram 1 km no nometnes. Bergedorfa stacija bija kādu 3 km attālumā.

Ventorfas nometnes ēkas bija būvētas īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma pāri par 3000 karavīru nometināšanai. Nometnē bija 12 vai vairāk 2 – 3 stāvu ēkas. Pēc kara beigām Ventorfa bija DP nometne, galvenokārt poļu tautības cilvēkiem. Tagad daļu nometnes izmantoja izceļotāju tranzīta vajadzībām. Kā tranzīta nometne Ventorfa apkalpoja izceļotājus no lielas Vācijas ziemeļu daļas uz dažādām pasaules zemēm. Vēl joprojām nometnē dzīvoja poļu DP.

No 1952. līdz 1960. gadam Ventorfa kalpoja kā tranzīta nometne bēgļiem no Vācijas Demokrātiskās republikas. Pēc tam atkal kā Vācijas Federālās Republikas armijas bāze.

Mūs novietoja kopā vienā istabā ar Dančausku ģimeni. Jau nākošā dienā, 12. augustā, notika medicīniskā izmeklēšana un plaušu rentgenu uzņemšana, divas dienas vēlāk, asins pārbaude. Austrālija bija norūpējusies, lai neiebrauktu ar tuberkulozi slimie. Tas dažiem, to starpā arī kādiem latviešiem, bija radījis problēmas. Bijis jāmēģina savus plaušu uzņēmumus apmainīt ar kādu veselo uzņēmumiem.

Ventorfā bija jāgaida uz Austrālijas konsulu un uz pašām pēdējām pārbaudēm/formalitātēm. Gaidīšana ieilga. Nezinot, kad konsuls varētu ierasties, neuzdrošinājāmies no nometnes būt ilgāk projām par vienu vai divām dienām.

Trīs reizes (21. augustā, 21. un 25. septembrī) gan aizbraucu uz Pinebergu piedalīties vieglatlētikas sacīkstēs. Vēl 16. oktobrī Hamburgā noskatījos vāciešu pirmās starptautiskās vieglatlētikas sacīkstes ar Zviedrijas komandu. Bet braukt uz Nirnbergu Dienvidvācijā, lai latviešu komandā piedalītos DP vieglatlētikas meistarsacīkstēs, neuzdrošinājos.

Dzīvojot nometnes istabā, diezgan cītīgi mācījāmies angļu valodu. Man bija varbūt centimetrus pusotra bieza, dzeltenos vākos iesieta, pašmācības grāmata. Grāmatas lapas augšpusē parasti bija kāds aforisms. Dažus vēl šodien atceros. After dinner rest a while, after supper walk a mile. Dančauska kundzei ļoti patika: The mind is willing, but the flesh is weak.

Tēvs savukārt lauzās ar Basic English 850 vārdiem.

Kā bija ar pārtiku? Vai visu saņēmām uz rokas un gatavojām paši? Ja gatavojām paši, tad kur? Neatceros, ka istabā bija tādas iespējas. Laikam būs bijis kopējs katls. Pie šķidras zupas un dažām šķēlēm maizes dienā jau bijām sen pieraduši.

Atceros gan, ka apkārt staigātāji – tirgotāji lielās konservu bundžās piedāvāja ceptas siļķes. Cik nu varējām atļauties, divas vai trīs reizes nopirkām. Kas tās bija par gardumu!

Jau minēju, ka nometnē vēl dzīvoja poļu DP. Gandrīz vai katru dienu bez klauvēšanas kāds ienāca pa durvīm ar savu piedāvājamo preci, vienmēr vienus un tos pašus četrus vārdus, poliski skaļi teikdams, burtiski pārceļot: diena laba, tabaka laba. Tā bija arī savs uzjautrinājums mūsu ikdienai.

Kā jau tranzīta nometnē, Ventorfā notika arī braucēju sakārtojams. Bija jāzina, cik katrā kuģī var uzņemt sievietes, cik vīriešus un, atkarībā no tā, jāsakārto braucēji pa kuģiem, kuri aizbrauks vispirms un kuri sekos. Vai palīgā ņēma alfabētu, nezinu.

Dančauski bija nozīmēti braukšanai ar pirmo kuģi, mēs ar nākošo. Dančauskiem bija nometnē paziņas, kuri arī bija pirmo braucēju sarakstā. Jokoja, ka kaut ko nolikšot uz ledus, lai mūs varētu Austrālijā sagaidīt.

Tā mēs mūsu istabā palikām vieni. Tikai 29. oktobrī mūs pārveda uz nākamo tranzīta nometni.

Ironiski, ka pirmajam kuģim bija radušās kādas problēmas, un mēs Austrālijā iebraucām pirms Dančauskiem.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl