No Adelaides uz Ārkarūlu (Arkaroola) (5)

Palielināt / Enlarge

Koplija. Vecā Gāna (Ghan) dzelzceļu līnija. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Prērī (Prairie) hotelis. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Eldera kalnu iedzimto apraksts. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Eldera kalni. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Viena no vecajām Ikaras saimniecībām. FOTO Marija Perejma.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL623, LL626, LL628, LL629.

9. oktobris

Brokastīs bija pilnpiens, bet vājpiens pietrūka. Dzirdot dažus akcentus, parunājos ar apkalpi un uzzināju, ka darbinieki, visi jaunieši, bija no Nīderlandes, Amerikas, Anglijas, Vācijas, Īrijas un Austrālijas.

Galvenais šefs bija austrāliete, kas pēc 8 darba nedēļām saņem 2 brīvas nedēļas, kamēr palīgšefs pārņem viņas darbu.

Apsolītais rīta stundas ceļa precizējums nenotika. Varēja riskēt izbraukt, bet par bravurīgo lēmumu sods būtu $20 000. Tā mēs visi gaidījām stundu pēc stundas, kamēr birokrātija izlēma par ūdens drošību. Arkarūlas darbinieki sāka zvanīt katras 10 minūtes, lai mudinātu šo procesu.

Namatēvs Dags skatījās, ka ar virtuves krājumiem sāka iet plānāk. Smagās mašīnas ar ēdienu pasūtījumu ceļo 350 km no tuvākās lielākās pilsētas Augustas ostas (Port Augusta) katru otro nedēļu. Šodiena bija jābūt pārtikas pievešanas dienai. Viņš nolēma ilgāk negaidīt uz varbūtībām un aizlidoja precēm pakaļ.

Ieēdām vieglas pusdienas, kamēr bārā pietrūka vodka maisījums un ābolu sidrs. Pienāca ziņojums, ka turpat vai visi rajona ceļi atvērti, atskaitot vienu, protams, tas bija mums paredzētais pa varen skaistu aizu un mazo pilsētiņu.

Pēc zemes ceļa izbraukšanas, Ritai bija instrukcijas, ka jāturas tikai uz asfaltētiem ceļiem. Programmu mainīja, ieskaitot braukšanas kilometrus.

Plkst. 12.45 sēdāmies ratos un lēni izbraucam zemesceļus. Peļķes bija visur, bet citādi ūdens bija ātri iesūcies sausās upes rīvēs. Redzējām ērgļus un mežonīgos zirgus.

Braucām atpakaļ uz Koplijā (Copley), kur vietējās kafejnīcas īpašnieks ir arī Arkarūlas pastnieks, sniedzot pakalpojums 127 km attālumā.

Sukājam uz Paračilnu (Parachilna), kur pēc vecā – oriģinālā plāna būtu pārnakšņojuši iepriekšējā vakarā. Ceļš sekoja oriģinālajam Gāna (Ghan) vilcienu sliedēm. Bija laiks tik apskatīties Prērī (Prairie) hoteli, kas kā vientulis sēdēja plašumā ar iežogojumiem, sekojot vīrusa ieteikum. Hotelim bija unikāla ēdienkarte, kas bāzēta uz iedzimto ēdieniem. Daži iedzēra kādu krūzīti vai ko stiprāku, un tad sukājam tālāk uz Vilpīna Paundu (Wilpena Pound).

Pēc laiciņa parādījās Eldera – iedzimto valodā Urdlu Warlpunha kalni, tas ir ķengura kaulu kalni. Garīgais iedzimto stāstījums ir, ka mēnesnīcā pūšļotājs esot dziedājis kalna galā, kamēr izzortējis savus ķenguru kaulus.

Bija vēls, kad nogriezāmies uz Vipīnu. Ar pēdējo dienas gaismu apskatījāmies oriģinālo mājas vietu, kas tagad ir administrācijas centrs, ko nevada iedzimtie, jo punktuālais laiks turpina būt izaicinājums. Visapkārt bija zaļš, un gar ceļa malām lēca ķenguri.

Vakariņās mēs nejauši pasūtījām valsts ģerboņa turētājus – Pēteris ķengura gaļu un es – pirmo reizi emu pīrāgu. Emu gaļa bija maiga un garšīga.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl