Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Keramika. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Keramika. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes skati. FOTO Māris Brancis.

„Esmu viens zobrats kopējā pasaules lietu kārtības mehānismā. Starp saviem skolotājiem un skolniekiem, blakus kolēģiem. Pa vidu,“ saviem jubilejas izstādes Atspīdēšana. Visu citu lietu krāsas apmeklētājiem Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā vēsta māksliniece Ivanda Spulle-Meiere.

Viņa ir jelgavniece, mācījusies Mākslas akadēmijā keramiķos (1991-1995), pēc tam papildinājusies Pētera Martinsona meistardarbnīcā (1995-1997) – studijas šī pasaulē atzītā meistara vadībā liecina par studentes augsto profesionālismu un intensīvo radošo dzīvi. Iegūts arī maģistra grāds. Jau diplomdarbā atklājās absolventes interešu daudzpusība un varēšana: viņa ne tikai radīja apgleznotus porcelāna puķu traukus, bet arī grafiskos zīmējumus autortehnikā. Ivandas Spulles-Meieres radošās darbības un izteiksmes plašums un daudzveidība atklājas arīdzan šajā nozīmīgajā izstādē Jelgavā.

Izstaigājot izstādi un pakavējoties pie katra eksponāta, tā vien liekas, ka viss, kam pieskaras jubilāres rokas un radošais gars uzzied krāšņā puķē, kuras ziedlapiņas ir daudzkrāsainas, viena otru papildina un atbalsta, bet katra detaļa un krāsu nianse ir harmoniskā līdzsvarā ar visu, kas ir apkārt. Tā ir vienlaikus ļoti sievišķīga pasaule. Būtu gan jāsaka citādāk: Ivanda Spulle-Meiere ir viena no tiem cilvēkiem, kuri prot visu apgarot, pārvērst par mākslu, ko skaļi postulē laikmetīgā māksla.

Visa pamatā ir mākslinieces vēlēšanās sev apkārt redzēt lietas un cilvēkus, kas iedvesmo. Viens no līdzekļiem, kas palīdz viņai to īstenot dzīvē, ir līnija, labprāt strādājot ar stiklu. Uz tā tiek vilktas te slaidas, tālumā traucošas līnijas, te tās metas līku ločus un veido romantiskus rakstus vai dabās ieraudzītajā, teiksim, tauriņos un viņu spārnos. Līdztekus ar zīmējumu Ivandai Spullei-Meierei rodas kādas poētiskas rindas, kas novērš domas un skatus no sadzīviskās realitātes.

Citkārt viņa lasa un veido kompozīcijas no atrastiem priekšmetiem – akmentiņiem, atslēgām, jūras apskalotiem koku gabaliņiem, kuros var saredzēt to dzīvi pirms nonākšanas cilvēka uzmanības lokā, pat no sarūsējušām naglām vai istabas apmetuma gabaliņiem ar rakstiem. Ivanda Spulle-Meiere šīs detaļas kārto asamblāžās, pievieno vēl kaut ko no sevis – līniju vijumus, krāsainu stiklu un ierāmē šos jaunveidojumus, kas mudina skatītājam iedarbināt asociācijas un ielūkoties uzmanīgāk kompozīcijā, pašā dzīvē. Dažkārt viņas uzmanības lokā ir koku lapas, ko apzeltī, un kārto tās kompozīcijās.

Izcila ir Ivandas Spulles-Meieres keramika. Tā var būt, tā sakot, pielietojama, kā vāzes vai trauki, bet var meklēt jaunus ceļus, nebijušas formas, tad tiek radīti neparasti, bet ārkārtīgi iedvesmojoši tēli. Allaž māksliniece izstādē savas vāzes vai bļodiņas papildina ar putnu spalvām, koku zariem, klūgu vijumiem, izteiksmīgām auklām un daudz ko citu, tātad jubilāre rada ne tikai priekšmetus, bet arī vidi, kurā tie lieliski izskatās, savukārt dekoratīvie papildinājumi papildina to formas un pastiprina poētisko auru, gaisotni.

Visa sacītā dēļ Ivandas Spulles-Meieres darbu izstāde ir gaiša, apgarota un iedvesmojoša, kas aicina meklēt un atrast ikdienā skaisto, paceltos no sadzīviskās smagmes debesu zilajās tālēs.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“