Anšlava Eglīša takas Rīgas bruģī

Palielināt / Enlarge

Liegai Piešiņai klausītāju nekad nav trūcis nedz klātienē, nedz Latvijas radio. Stāstījuma ilustratīvais materiāls apkopots ... šaha spēles kastē ( jo rakstniekam tika spēlēt šahu)! Pastaigas laikā no tās tiek izceltas arī figūriņas ar neparastiem, A. Eglīša daiļradē lietotiem vārdiem – vajadzēja to nozīmi mēģināt izprast vai uzminēt. Kā jau šahā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Pastaigas noslēgumā dalībnieki piemiņai saņem muzeja sagatavoto karti.

Ja man, atbilstoši iespējamām nākotnes vīzijām, ceļojumā uz Marsu būtu atļauts ņemt līdzi tikai pāris grāmatu, viena no tām noteikti būtu Pansija pilī.

Kad Rakstniecības un mūzikas muzeja komunikācijas nodaļas vadītāja Liega Piešiņa mani personiski uzaicināja uz literāro pastaigu Anšlava Eglīša Rīga, nevarēju vien 18. augusta vakarpusi sagaidīt. Liegai, kuru jau trīs gadu desmitu pazīstu kā izcili erudītu grāmatnieci, šis nav superjaunas idejas īstenojums. Jau vairāku gadu garumā viņa ar saviem kolēģiem līdzīgā atraktīvā pastaigā Grīziņkalnā izglīto, pārsteidz un informē gan mazos, gan lielos lasītājus par Vizmas Belševicas Billi. Pirms pāris gadiem klāt nākusi arī pastaiga pa Māra Bērziņa romāna Svina garša norises vietām un iecerē – Zentai Mauriņai veltītā.

18. augusta vakars pēc dienas svelmes ir samtaini maigs, Rīgas centra āra kafejnīcās un nojumēs pie spirdzinājuma glāzēm laiski vaļojas Rīgas dendiji un čalo daiļas dāmas – fons ir īsteni piemērots apcerei par rakstnieku (arīdzan dzejnieku, gleznotāju, žurnālistu un daiļo mākslu kritiķi), kuru pamatoti atzīst par vienu no spilgtākajiem latviešu urbānistiem. Šajā sakarā Anšlavs savu darbību trāpīgi raksturojis pats: „Latviešiem vienmēr bijis vairāk liriķu. Labu dzeju var uzrakstīt laimīgā pusstundā, kamēr proza prasa nedēļas, mēnešus un lielās formas pat visu rakstītāja laiku, un sistemātiskā rakstīšana ļoti grūti savienojama ar kādu citu profesiju. Tikai ārkārtīgi disciplinēti un fiziski izturīgi autori to reizēm spējuši.“

Protams, šīs citātā minētās cilvēciskās kvalitātes rakstniekam, pateicoties vecākiem, ir gan šūpulī ieliktas, gan sūrā praksē izslīpētas. (Puisēns mācās staigāt, pie tēva Viktora Eglīša dzejoļu grāmatu saiņiem turēdamies.) Literāro ceļojumu Liega sāk ar Rīgas Valsts 2. ģimnāziju (agrāk Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija), kuru Anšlavs gala rezultātā arī absolvējis, lai gan Latvijai nemierīgo laiku dēļ – kā daudziem bēgļu gaitās – skoloties nācies dažādās vietās (Krievzemes – Gorkiju un mūsu Alūksni ieskaitot). Vairāki literatūrzinātnieki un rakstnieki pētījuši Eglīšu ģimenes gaitas, bet neatbildētu jautājumu joprojām ir daudz. Mani nebeidz tirdīt fakts, kālab lieliskā rakstnieka daiļradē tik minimāla loma ir viņa mātei – daiļajai un gudrajai, daudzu izcilu personību aplidotajai, Marijai Eglītei (dz.Stalbova)...

Nākamā pieturas vieta literatūras interesentiem ir Mākslas akadēmija, kuru Anšlavs absolvējis 1935. gadā. Tiesa, studijas norisinājās ēkā Gogoļa ielā, kur tagad darbojas Satiksmes ministrija. Arī pašam topošajam rakstniekam nācies iejusties skolmeistara lomā, gūtā pieredze – gan ar turīgu ģimeņu jaunkundzēm, gan draiskiem puišeļiem – bijusi lieliska izejviela daiļliteratūras tēliem tik slavenajā romānā Homo Novus.

Uz Krišjāņa Valdemāra ielas jāpameklē vieta, kur stāstnieces balsi neaprij ielas troksnis. No Aizsardzības ministrijas durvju priekšas (agrāk Kara ministrija) zem Latvijas karoga Liega stāsta par notikumiem, kuri nav izdzēšami nedz no mūsu valsts vēstures, nedz no daudzu namu biogrāfijas: arī to skaisto K. Valdemāra 23. numura namu, kurā no 1919. līdz 1935. gadam mīt Eglīšu ģimene. Granātu šķembas nesaudzē pat 4. stāva apartamentus, birst dubultlogu stikli... Puisim tolaik ir tikai 13 gadu, bet dzīvās atmiņas par Bermontiādi viņu vajā līdz pat idejai par augstskolas diplomdarbu. Taču māksla no jaunekļa tomēr izlūdzas gaišāku sižetu – ilustrācijai Liega atver ne velti līdzi nēsāto pasmago reprodukciju un foto ilustrāciju mapi. Pirmskara Latvija ir Eglīša pirmo pelnīto panākumu karaļvalsts, tā kā jaunais princis spiets cīnīties ar tolaik praktiski neārstējamo tuberkulozi, viņu savā paspārnē pārņem literatūras mūzas. Taču – 1944. gada rudenī romāna Homo Novus finālu dabū izlasīt vien kurzemnieki, kur neticamā kārtā tikuši pie avīzes Tēvija pēdējiem numuriem...

Atkal karš un šķembas līst pār jaunā censoņa galvu. Viskarstāk savā ugunīgo liesmu krāsnī liktenis Eglīšu jauno ģimeni pārbauda Vācijā: „Sagumis, salīcis es stāvēju uz sabumbotās Ūlanda ielas Berlīnē, citu, klusu, drūmu cilvēku barā, un noraudzījos, kā sprakšķēdams un rūkdams dega stalts nams, kura ceturtajā stāvā atradās mūsu miteklis un visa mantība, kas bija paņēmusies līdzi no Latvijas. Kā ugunīga kaskāde nama pieci stāvi izbruka cauri nokvēpušajam mūra graustam, apšķiežot pūli ar dzirksteļu mākoni, no kura neviens nevairījās. Man kājās bija novalkāti, apdriskāti stulmeņi, mugurā ziemas mētelis ar apsvilušu apkakli, jo bija iznācis kādu gabalu skriet caur liesmām. Rokā es turēju prāvu papes ceļasomu, uz kuru daudzi stāvētāji nolūkojās ar skaudību. Bet somā nebija nekā vairāk kā vienīgi vācu – angļu vārdnīca un viena „rīsa“ – pieci simti lapu balta rakstāmpapīra. Vērojot iznīcību visapkārt, skatoties, kā no sagrautajiem pagrabiem nes laukā nogalinātos, bija skaidrs, ka esam tikuši brīnumlaimīgi cauri.“

Izlīkumojuši pa Zelta Rīgas ieliņām, ekskursiju pabeidzam pie Dailes teātra. Tagadējā ēka liek izjust ceļojumu telpā un laikā, jo Anšlava Dailes teātris atrodas, protams, Lāčplēša ielā 25. Šim galamērķim nav gadījuma raksturs: gan Nacionālais, gan Dailes teātris klasiķa lugas turējuši godā un pratušas iestudēt ar gaumi. „Teātris Anšlavam Eglītim bija it kā otras mājas, cita pasaule,“ tā lasām Viktora Hausmaņa apkopotajā grāmatā Anšlavs Eglītis. Vēstules teātriniekiem. Arī šo grāmatu vērts izlasīt.

Esot trīs lietas, kuras neatgriežas: vārds, laiks un iespēja. Lai kā cienām Anšlava Eglīša talantu, lai cik darbu pārpublicēts Latvijā, garie gadi prom no dzimtenes un 50 trimdā tapušie darbi – to visu vairs vienkārši fiziski nebija iespējams pilnasinīgi ieaust atjaunotās Latvijas kultūrrakstā... Šodienas jaunatne muzeja krājuma bagātībā (Anšlavam Eglītim ir ap 1500 krājuma vienību) vairāk interesējas par Anšlava kopfoto ar Arnoldu Švarcenegeru, Džekiju Čanu, Tomu Krūzu... u.c. Holivodas zvaigznēm.

Arī uz šo faktu rakstnieks tālredzīgi atbildējis pats: „...kāpēc es fotografējos kopā ar aktieriem. Tā ir rutīnas procedūra. Iemesls pavisam vienkāršs. Daudzi ārzemju laikraksti neņem no saviem reportieriem pretim intervijas, ja tām nav pievienots foto attēls, kurā žurnālists redzams kopā ar intervējamo personu. Tā ir pierādījums, ka korespondents nav safabricējis savu rakstu, sēdēdams mājās uz dīvāna un šķirstīdams filmu žurnālus.“

Lielisks un paliekošs ir Eglīša paveiktais, kopš 1950. gada darbojoties Holivudas preses grupā. Bet man unikāli šķiet visi literārie darbi, kuri ļoti precīzi un reizē ar apburošu humoru raksturo aizvadītā gadu tūkstoša Ameriku un amerikāņus, piemēram, grāmatā Tiesa nāk. Arī rakstnieku pašu.

1990. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija Anšlavam Eglītim piešķīra Goda locekļa statusu. Akadēmijā gan viņš tā arī nekad nepaviesojās...

Jā, Rīgā ir daudz vietu, kurās varētu atrasties kāda izcilajai personībai veltīta piemiņas zīme-apliecinājums... Varētu būt arī Anšlava Eglīša iela!

P.S. No jaunās paaudzes šajā literārajā ekspedīcijā piedalījās Rīgas 49. vidusskolas 9. klases audzēkne Nora, paldies par to viņas literatūras skolotājai.

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“